Persona Leģendārais Latvijas futbolists un treneris Aleksandrs Starkovs, būdams Liepājas futbola kluba galvenā trenera amatā vien dažus mēnešus, pāragri sapņu pilis neceļ. Tomēr liek pamatu cīņām par panākumiem gan Latvijas čempionāta virslīgā, gan Eiropas kausos un uzskata, ka nekas nav neiespējams

Sports vienmēr saistīts ar uzvarām un zaudējumiem. To neskaitāmas reizes piedzīvojis arī leģendārais Latvijas futbola treneris, kurš ne vien ilgo darba gadu laikā 13 reižu izcīnījis Latvijas čempiona titulu, bet arī nacionālo valstsvienību vadīja vēsturiskajā 2004. gada Eiropas čempionātā un tā atlasē. Tai pašā laikā A. Starkovs piedzīvojis arī skaudrus mirkļus, piemēram, kad pērn Latvijas Futbola federācijas valde nolēma viņu atbrīvot no Latvijas valstsvienības galvenā trenera amata. Taču A. Starkovs māca, ka pēc neveiksmes nedrīkst ieslīgt izmisumā, un tagad ar pilnu atdevi cenšas attaisnot uz viņu liktās cerības jaunajā – Liepājas futbola kluba galvenā trenera – ampluā.

Reiz esat bijis izcils Latvijas futbolists, ilgus gadus veltījis Rīgas futbola klubam Daugava, bijis komandas kapteinis, labākais spēlētājs. Kad un kā sākās jūsu futbola kaislība uz mūžu?

Kad biju mazs skolnieks – septiņus līdz astoņus gadus vecs. Tagad trenēties sāk vēl agrāk. Tas ir normāli.

Kā jūs zinājāt, ka būsiet futbolists?

Es nezināju. Vienkārši trenējos. Man noteikti paveicās ar pirmo treneri, kurš iemācīja mīlēt futbolu. Tālāk jau viss gāja pats no sevis. Rīgas Daugavā nopietnā līmenī spēlēju ilgus gadus. Aptuveni 15. Vecuma dēļ profesionālās gaitas spēlētāja ampluā bija jābeidz. Labākais futbolista vecums ir no 25 līdz 30 gadiem. Ap 35 parasti visi augstākajā līmenī beidz spēlēt.

Vai jums ir bērni, kas iet tēva pēdās?

Bērni ir. Dēls sāka spēlēt futbolu, bet nevarētu teikt, ka gājis manās pēdās. Viņam tas vairāk ir kā hobijs, bet man par to nav žēl. Futbolā reti kad vēlēšanās spēlēt pāriet mantojumā bērniem.

Mēdz teikt, ka divreiz vienā upē neiekāpsi, bet jūs Latvijas futbola izlases galvenā trenera postenī stājāties pat trīs reizes. Atskatoties uz šo pieredzi, vai šķiet, ka darījāt pareizi? Bijuši arī rūgti brīži…

Salīdzināšanai teikšu tā, ka jebkurā olimpiskajā sporta veidā dalībnieks nopietnajām sacīkstēm kārtīgi gatavojas reizi četros gados. It kā visu dara pareizi. Tomēr gadās, ka svarīgajā brīdī rezultāti ir sliktāki par cerēto. Kaut kas tomēr «nesaliekas». Futbols ir sarežģīts sporta veids, jo tas aptver lielu kolektīvu, un rezultāts ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, ieskaitot ārstu, masieri. Varbūt pat reizēm no viņiem vairāk ir ietekmes nekā no centrālā uzbrucēja. Kad pirmo reizi strādāju ar Latvijas izlasi un mēs izcīnījām ceļazīmi uz Eiropas čempionātu Portugālē, viss «salikās» – gan spēlētāji un treneru sastāvs, gan atbilstoša Latvijas Futbola federācijas (LFF) vadība.

Savukārt pēdējā reizē bija acīmredzama neuzticība no federācijas vadības puses, kā arī mediji uzdeva negatīvu toni, un tādos apstākļos spēlētāji un treneri negrib un nevar koncentrēties darbam. Plašsaziņas līdzekļi, kā zināms, ļoti ietekmē arī līdzjutējus.

Futbolā un arī, piemēram, hokejā var izspēlēt kādu kombināciju, bet bumba vai ripa trāpa pa vārtu stabu, un tikai viens milimetrs šķir no panākumiem. Bumba atlec laukumā, un tā jau skaitās neveiksme. Tādējādi atkārtošu, ka futbols ir sarežģīts, bet tā ir mana sirdslieta. Un, neskatoties uz neveiksmēm, ar to turpinu nodarboties. Neko citu arī tik labi neprotu.

Kopā ar jums pie valstsvienības stūres tika sasniegts līdz šim lielākais panākums Latvijas futbola izlases vēsturē. Proti, kā jau pieminējāt, komanda kvalificējās un spēlēja 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā Portugālē. Vai vēl šodien gandarī šī labi padarītā darba sajūta, vai tomēr vēl gribas ko tamlīdzīgu atkārtot?

Nezinu pat, ko atbildēt. Vienkārši man patīk strādāt par treneri. Pēc tam, kad mani pēdējā reizē atlaida no valstsvienības galvenā trenera amata, šajā ampluā bija gadu ilgs pārtraukums. Darbojos Latvijas Futbola federācijā, līdz saņēmu piedāvājumu no FK Liepāja. Aprunājoties ar kluba vadību, sapratu, ka te ir vēlēšanās izveidot nopietnu komandu. Cik augstus panākumus tā sasniegs, vēl pāragri spriest. Strādāju vien dažus mēnešus. Tomēr ļoti daudz kas atkarīgs no saimnieka. Kādus mērķus viņš deklarē, vai nešūpojas no vienas puses uz otru. Šobrīd redzu, ka viss rit secīgi un apdomīgi.

Kādas ir jūsu ambīcijas virslīgas klubā FK Liepāja, strādājot par galveno treneri, par ko kļuvāt šī gada maijā? Vai komanda pagaidām attaisno jūsu cerības?

Trīs mēnešu laikā izveidot komandu nevar. Tas ir pārāk īss periods. Vajadzīgs gads, varbūt divi. Šodienas uzdevums ir izveidot pamatu, lai cīnītos par panākumiem gan Latvijas čempionāta virslīgā, gan Eiropas kausos. Ziniet, es priekšlaicīgi nevēlos celt sapņu pilis. Tā vietā uzstādu reālus uzdevumus. Vispirms jānokomplektē kolektīvs, kur izkristalizējas kopīgas un vienotas vērtības, mērķi. Tad uz tā bāzes jau veidojas komanda. Domāju, šajā ziņā pirmos soļus jau izdevies spert, pamazām komanda kļūst spēcīgāka. Ne vienmēr uzvaram, bet pēc zaudējuma mācu saviem audzēkņiem nemeklēt vainīgos starp partneriem. Šodien var viens kļūdīties, bet rīt atkal cits. Ja iesim uz priekšu visi kopā, varbūt šajā, bet varbūt nākamajā gadā panākumi būs. Kā saka futbola aizsācēji angļi, pats skaistākais ir rezultāts uz tablo.

Vēl priecē tas, ka Liepājas pilsētas stadions, kur spēlējam, ir futbola virslīgas skatītāju apmeklējuma čempions. Arī agrāk nāca līdzjutēji, bet tad pieklusa. Nu atkal skatītāju rindas ir pilnas. Fanu klātbūtnē spēlētāji cīnās ar lielāku atdevi, mačam ir pavisam cita aura.

Un kā jūs pats jūtaties Liepājā?

Kad atbraucu uz Rīgu, saprotu, ka tā ir mana pilsēta. Tur esmu pavadījis lielāko savas dzīves daļu, bet arī Liepājā jūtos komfortabli. Jauka un mājīga pilsēta. Klusāka un ne tik agresīva kā Rīga.

Kāds ir jūsu vadmotīvs trenera darbā? Mēdz teikt, ka galvenais ir piedalīties. Vai tomēr – uzvarēt?

Pilnīgi noteikti – uzvarēt! Tas ir sports. Saviem spēlētājiem, atbildot uz šādu jautājumu, es citēju Krištianu Ronaldu. Kad viņam vaicāja: spēlei jābūt šovam vai cīņai par rezultātu, pasaules mēroga zvaigzne nešaubīgi atbildēja, ka pats galvenais ir uzvara. Tas ir iemesls, kāpēc izejam uz laukuma. Ja papildu tam sanāk arī šovs un aizraujošs priekšnesums, tas tikai spēcina, bet galvenais ir un paliek uzvara. Arī manā komandā ir «šov- meņi» kā Krištianu, bet jāteic, ka portugālim ir kosmiski augsts līmenis. Krištianu Ronaldu tiešām bieži lieku par piemēru saviem spēlētājiem, jo viņš daudz ko sasniedzis tieši ar savu personīgo atdevi, darbu, nevis iedzimtu talantu.

Vai pats esat studējis sporta pedagoģiju?

Jā. Kad profesionāli spēlēju futbolu, absolvēju Rīgas Politehnisko institūtu. Esmu inženieris-celtnieks, bet tad pilnībā pārslēdzos uz sportu un pabeidzu Latvijas fizkultūras institūtu. Runājot par pirmo, domāju, ka jebkurā profesijā papildu izglītība par skādi nenāk.

Un kā jums tagad izskatās, vai mūsu izglītības sistēma pietiekami labi sagatavo jaunos trenerus, fizkultūras skolotājus?

Man grūti spriest, jo pats atrodos šajā procesā, strādāju par treneri. Vienīgais, ko varu piebilst, ka pilnībā piekrītu kādam senam teicienam: nevar iemācīt, var tikai iemācīties jeb daudz kas atkarīgs no paša jaunā trenera vai skolotāja, kurš vēlas augt. Viņam ir jālasa grāmatas, jāskatās futbols, jāanalizē savs darbs. Tāpat arī ne visi vienādi uztver pasniedzēja teikto, ne visiem piemīt trenerim nepieciešamās rakstura īpašības. Kopumā uzskatu, ka Latvijas treneri nav sliktāki par tiem, kurus ataicina no ārzemēm. Vienīgais – varbūt dažiem mūsējiem pietrūkst motivācijas vai sportiskā niknuma. Bez tā gan nevar. Tās ir svarīgas iezīmes, lai kļūtu par čempioniem. Un tomēr neteikšu, ka vienmēr kaut kā mums pietrūkst. Mēs taču toreiz, 2004. gadā, nokļuvām Eiropas čempionātā. Es saprotu, jūs gribētu, lai mēs tur esam katru gadu, bet tā nenotiek. Visu dzīvi esmu pavadījis šajā valstī un varu spriest, ka mums nav tik daudz resursu. Tomēr vienu reizi tur nokļuvām atšķirībā no kaimiņvalstīm un pat lielās un tradīcijām bagātās Baltkrievijas, kas arī ne reizi nav kvalificējusies Eiropas čempionātam. Tātad mums ir, ar ko lepoties, un to nedrīkst aizmirst. Kāpēc? Ja aiz muguras nav panākumu un nav apgūta iepriekšējā pieredze, neatradīsi pareizo ceļu uz priekšu. Tai laikā mums pat bija lozungs, kas tika tiražēts arī uz komandas atribūtikas: nekas nav neiespējams!

Spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, Latvijas Futbola federācija īpaši pinas dažādu intrigu tīklos. Kas tur īsti notek? Arī jūs bijāt tās valdes loceklis, bet maijā uzrakstījāt atlūgumu.

Lai šajā futbola sabiedrībā būtu kārtība un rezultāts, jābūt līderim. Kad viss iet kā pa sviestu, tas nozīmē, ka stūrmanis gan vada, gan atrisina problēmas, kamēr tās nav noplūdušas uz āru. Piekrītu jums, jo nudien, kad palasa informāciju publiskajā telpā, šķiet, ka federācijā ir tāds haoss! Taču ne, vienkārši ir nepieciešams spēcīgs, pozitīvs līderis, kurš spētu salikt kopā visus futbola sabiedrības spēkus, jo tieši tā pietrūkst. Es šajā intervijā nevēlos «mazgāt netīro veļu», bet savu galveno domu pateicu.

Kad pie federācijas vadības pults ilgus gadus – vairāk nekā 20 – bija Guntis Indriksons, tad tas bija spēcīgs līderis, kāda šodien pienācīgai viņa maiņai nav.

Pats esmu par 100 procentiem aizņemts darbā Liepājā.

Taču tas atstāj iespaidu uz spēlētajiem, rezultātiem...

Protams, tas ietekmē. Ja spēlētājs mērķē uzvilkt Latvijas valstsvienības formu, viņš grib ticēt, ka izlasē var nokļūt godīgas konkurences rezultātā, ar lielu darba sparu un atdevi. Tomēr, kā jau sacīju, par to visu nevēlos ieslīgt detaļās, jo temats patlaban ir kā karsts kartupelis.

Kopumā runājot par rezultātiem, tie vienmēr un visur ir kā pa viļņiem. Argentīnai ir spēcīga komanda? Jā, jo tur taču ir superzvaigzne Lionels Mesi, bet, vai jūs atceraties, kad pēdējoreiz Argentīna kļuva par pasaules čempioniem? Nē, jo tas bija ļoti sen. Manā Liepājas komandā spēlē argentīnietis, un arī viņam tas nav saprotams. Viņš par saviem tautiešiem pārdzīvo. Nekur nav viena vienīga šokolādes glazūra.

Šodien Latvijas futbolisti, manuprāt, nespēlē sliktāk dēļ situācijas federācijā, bet gan ir vājāk sagatavoti, lēnāk skrien, nav tik iznesīgi, motivēti un nikni. Ir jāgrib spēlēt, kā to darīja Andrejs Rubins, Imants Bleidelis, Marians Pahars, Vitālijs Astafjevs, Mihails Zemļinskis. Tie slavenie Latvijas futbolisti, kuri desmit gadu pabija Latvijas valstsvienībā. Un tai laikā viņi vairāk uzvarēja, nekā piedzīvoja sliktas dienas.

Sakiet, vai no deviņām virslīgas komandām kādu uzvarēt ir Liepājas kluba principa jautājums?

Ir tāds sporta termins derbijs. Tas attiecas uz vietējām komandām ar pamatīgu savstarpējo sāncensību. Mums Latvijā ir Kurzemes derbijs jeb Ventspils pret Liepāju. Te uzvara ir arī principa jautājums, un tas tā izveidojies vēl pirms manas atnākšanas. Tā ir pati galvenā cīņa! Starp citu, drīzi tai arī vajadzētu notikt.

Kopumā gan pēdējos divus, trīs gadus toni nosaka Rīgas komandas – RFS un Riga FC.

Ja pieņem, ka sports ir kā bizness, vai to var attiecināt arī uz situāciju Latvijas futbola laukā?

Grūti teikt. Virslīgā ir deviņas komandas. Dažas dzīvo no biedru naudām, bet lielajām komandām ir savs saimnieks jeb galvenais investors. Dalība Eiropas kausos ievērojami atgriež ieguldīto, tāpēc cīņa par Latvijas čempioniem ir sīva. Tālāk jau starts Eiropas turnīrā dod naudu. Tātad, jo vairāk ieguldi šeit, jo lielāka cerība to atgūt ar uzviju. Var nopelnīt gan miljonu, gan divus.

Vai FK Liepāja naudas pietiek?

Naudas nekad nav par daudz. Strādāju tur ne tik ilgi, tāpēc daudzas lietas vēl nepārzinu, bet redzu, ka saimnieks – uzņēmējs Oļegs Hramovs – rūpējas, lai klubā alga būtu adekvāta. Tai pašā laikā tai nav jābūt vieglai naudai. Spēlētāji tiek motivēti un ieinteresēti sasniegt rezultātu, un arī tā nopelnīt.

Pozitīvs piemērs ir arī FK Jelgava prezidents Māris Peilāns. Un ne jau tāpēc, ka viņš arī nāk no Madonas. (Smaida.) Viņš ir kārtīgs saimnieks, biznesmenis, futbola entuziasts, kurš iegulda savus līdzekļus sportā. Droši vien daudzi brīnās, kāpēc to darīt? Taču viņš rīkojas ar naudu saprātīgi un korekti. Pat izveidojis šiku bāzi gan mazajiem futbolistiem, gan savai virslīgas komandai.

Kā vērtējat, vai kopumā futbola saimniecība ir sakārtota? Treniņu bāžu pietiek?

Domāju, ka jā. Ja atskatās uz deviņdesmitajiem gadiem, tad tā bija bēdu ieleja, varbūt izņemot Rīgu. Savukārt tagad varu teikt, ka Liepājā ir ļoti laba infrastruktūra, arī Ventspilī, Jelgavā. Atbilstoši LFF stratēģiskajai programmai, plāniem teju visās pilsētās tiek nodrošināti apstākļi bērnu un jauniešu treniņiem, ieskaitot vajadzīgo mākslīgā zāliena segumu.

Tomēr stāsts jau arī ir par to, ka allaž atrodas cilvēki, kuri vienmēr par kaut ko vaimanā. Arī par to, ka nav, kur trenēties, lai arī 200 metru uz priekšu ir sporta laukums. Pirms darba valstsvienībā vadīju treniņus arī 15 gadus veciem spēlētājiem. Sezonas karstumā visas treniņu bāzes labākajos laikos bija aizņemtas. Vienīgais, ko izdevās izbrīvēt, bija pulksten 7:30. Protams, tas ir agri, bet visi komandas spēlētāji ieradās. Ja daiļslidotājas ceļas piecos no rīta, lai tiktu uz ledus, ar ko mēs – futbolisti – priviliģētāki? Tāpat hokejisti smagnēji dala ledus laukumu. Ja ir vajadzīgā motivācija, pulksteņa laikam vairs nav nozīmes. Turklāt, ja neiziesi cauri grūtībām, panākumus nesasniegsi.

Kā kopumā raugāties uz Latvijas līdzjutēju attieksmi?

Viņu uzvedība ir atbildes reakcija uz redzēto. Labi līdzjutēji. Pirms dažām nedēļām spēlējām pret zviedru klubu, kam līdzi bija atbraukuši nedaudz virs 1000 līdzjutēju. Mūsu pusē klātienē bija ap 4000 skatītāju, bet viesiem vienalga sākotnēji izdevās būt trokšņainākiem. Tas uzkurināja pašmāju fanus. Arī latviešiem azarta netrūkst. Viņi atbildēja vēl skaļāk. Līdzjutējam ir jāredz, ka spēlētājs uz laukuma pilnībā sevi izliek. Jā, viņam var nesanākt, bet centība ir redzama un tiek novērtēta. Diemžēl divu spēļu sērijā zaudējām un no turnīra «izlidojām», bet uzskatu, ka labi aizvadījām abas spēles pret zviedriem. Piekāpāmies viņu meistarības un lielāka budžeta priekšā. Komanda var atļauties nopirkt spēlētājus, kādus mēs šodien vēl nevaram atļauties. Kas zina, «rīt» jau viss var mainīties.

Jūsu komandā arī ir no ārvalstīm ataicināti spēlētāji.

Jā, ir argentīnietis, brazīlietis, spēlētājs no Moldovas. Visur valda globalizācija. Vai tas ir vajadzīgs? Ziniet, piemēram, latviešu cilvēks (tostarp sportists) ir pieradis paciest, ir mentāli stiprs, savukārt argentīnietis ir tehniski vieglāks, un, kad viņus saved kopā, iegūst kā viens, tā otrs. Arī latvietis kļūst plastiskāks. Izveidojas balanss.

Pats futbolā esat bijis uzbrucējs. Vai kaut kas jūs šajā valstī, norisēs, viedokļos spēj tā satraukt, ka gribas «uzbrukt» arī dzīvē?

Es nebiju uzbrucējs, kas izceļas ar spēka paņēmieniem. Drīzāk biju gudrs spēlētājs. Galvenais, ko man iemācīja futbolista karjera, ka pēc kādas neveiksmes nedrīkst krist izmisumā. Ja pretinieks iesitis vārtus, veikli jāatgūstas un jāatbild ar to pašu. Gandarī, ka trenera darba gadu laikā ir izdevies izaudzināt veiksmīgus spēlētājus, kuri lielisku sniegumu rādījuši arī komandās aiz Latvijas robežām. Izdevās noņemt liekās, bet attīstīt vajadzīgās viņu īpašības konkrēta sportista talanta papildinājumam. Te var runāt par Marianu Paharu, Māri Verpakovski un citiem.

Tomēr emocijām ir jābūt. Ne visai patīk aukstasinīgi futbolisti. Labāk jau pieminētais Ronaldu, kurš nekad uz laukuma nav vienaldzīgs.

Par sasniegumiem Latvijas labā saņēmāt ceturtās šķiras Triju zvaigžņu ordeni, dzimtās Madonas dome piešķīrusi Atzinības rakstu ar lepnumu par savu novadnieku. Vai jūtaties Latvijas patriots, neskatoties uz to, ka labprātāk komunicējat krievu valodā?

Protams! Par tādu mani audzināja gan skolā, gan vecāki mājās. Patriotiskā garā skoloju arī savus bērnus un sporta audzēkņus, īpaši uzsverot, ka tā nav tukša skaņa vai apzīmējums saldākai runai publikas priekšā. Esmu konkrētas komandas treneris, un katru dienu mans pienākums ir treniņā ielikt 101 procentu no sevis, aizstāvēt, stiprināt to, nodoties darbam, būt motivējoši niknam par zaudējumu. Nedrīkst būt vienaldzīgs. Par savu komandu jākrīt un jāceļas.

Kādus apbalvojumus dzīvē jūs vēl vēlētos saņemt?

Līdz šim vienmēr esmu guvis baudu no sava darba. Arī tagad esmu pilnībā apmierināts un laimīgs, ka mani uzaicināja strādāt FK Liepāja. Ļoti ceru, ka uz mani liktās cerības attaisnošu.