Obligāciju ienesīgums turpina rukt un cena celties; valdības var domāt par parādu audzēšanu

Finanšu tirgus

Aina valdību parādu tirgū kļūst arvien neierastāka. Šonedēļ pirmo reizi vēsturē Vācijai izdevās pārdot savu 30 gadu parādu ar negatīvu ienesīgumu. Pieejamā informācija liecina, ka Vācija minētajā izsolē aizņēmusies 824 miljonus eiro, kur 2050. gadā tai būs jāatmaksā vien 795 miljoni eiro. Šīs obligācijas investoriem nenodrošinās procentu ienākumus, un tās tika pārdotas nedaudz dārgāk par pamatsummu, kas Vācijai būs jāatdod tad, kad 2050. gadā beigsies šo obligāciju termiņš.

Investoru pieprasījums pēc augstas kvalitātes valdību un uzņēmumu obligācijām šogad bijis milzīgs. Tas nācis komplektā ar gaidām par grūtākiem laikiem pasaules ekonomikai, ko attiecīgi pavadījuši pieņēmumi par papildu centrālo banku rosīšanos monetāro stimulu ziņā. Piemēram, Eiropā milzīgs obligāciju uzpircējs ir centrālā banka, un, šķiet, jau kādu laiku tiek izdarīta likme uz to, ka rudenī iestāde atsāks savu kvantitatīvo mīkstināšanu.

Cena vien kāpj

Ja iegādājas šādas obligācijas, tad tas nebūt nenozīmē, ka ar tām nevar pelnīt otrreizējā tirgū. Proti, obligāciju ienesīgumam sarūkot vēl tālāk, pieaug to cena. Tādējādi ir cerība šos vērtspapīrus vienmēr kādam pārdot vēl dārgāk. Pietiekami daudzi tirgus dalībnieki, visticamāk, negrib palaist garām tālāku obligāciju cenu buļļu tirgu (cenām ir tendence palielināties). Šajā pašā laikā nebūt nav izslēgts, ka tirgus pašreizējā stadijā ir radījis obligāciju cenu burbuli, kurš potenciāli aug arvien lielāks, likmēm sarūkot vēl vairāk zem nulles atzīmes – turklāt ļoti gara termiņa parādam. Pastāv risks, ka tad, kad sāks celties procentlikmes, obligāciju cenas strauji saruks. Straujāk tās šādā gadījumā saruks garāka termiņa obligācijām. Jau ziņots - šādi investori ir pakļauti arvien lielākam cenu izmaiņu riskam, ja ir vajadzība nopirkto vērtspapīru pārdot agrāk (pirms obligācijas dzēšanas termiņa beigām). Jāņem vērā – jo garāka termiņa obligācijas, jo straujāks būs to cenu kritums gadījumā, ja ienesīgums sāks palielināties. Tas pats darbojas arī pretējā virzienā, un tas ir iemesls, kādēļ pat pie zemām procentu likmēm, tām kļūstot vēl zemākām, pat negatīvām, obligāciju tirgi spējuši sniegt labu atdevi.

Šobrīd tiek rēķināts, ka pasaulē obligācijas ar negatīvu ienesīgumu tiek tirgotas jau 16 triljonu ASV dolāru vērtībā (liela daļa no tām ir Eiropas valdību obligācijas). Aptuveni piekto daļu no šā apmēra veido obligācijas, kuras jau sākumā pārdotas ar šādu ienesīgumu. Pārējiem negatīvs ienesīgums nozīmē, ka, investoriem savā starpā otrreizējā tirgū aktīvi pērkot parāda vērtspapīrus, to cena pakāpeniski pieaugusi, līdz pārsniegusi apjomu, ko tie, ņemot vērā obligāciju kupona likmi, var nopelnīt, līdz dzēšanai turot šos vērtspapīrus. Citiem vārdiem sakot, beigās dabūsi mazāk par cenu, par kādu šo obligāciju esi pircis.

«Kāpēc cilvēki pērk obligācijas ar negatīvu ienesīgumu? Bieži tas ir tādēļ, ka šos vērtspapīrus kādam pēc laiciņa varēs pārdot vēl dārgāk. Zaudējumiem no negatīva ienesīguma nav nozīmes - tiek pieņemts, ka no šo obligāciju notirgošanas varēs nopelnīt vairāk,» spriež Fidelity International pārstāvji.

Negatīvās likmes investoriem arī liek raudzīties daudz riskantāku finanšu aktīvu virzienā (jeb – doties ienesīguma meklējumos), un nav izslēgts, ka cenu burbulis galu galā būs gan obligāciju, gan akciju, gan, iespējams, arī vairāku Eiropas valstu nekustamā īpašuma tirgū.

Tipiski ilgtermiņa obligāciju turētāji ir pensiju fondi un apdrošinātāji. Tāpat šādas obligācijas pērk citi lieli tirgus dalībnieki, jo bieži vien par to naudas uzglabāšanu depozītā vai kontā bankas Eiropā pieprasa vēl lielākas maksas.

Vai jāaudzē parāds?

Šāda situācija nozīmē, ka parādu arvien vieglāk ir apkalpot valdībām. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) ziņo, ka attīstīto valstu valdības sava parāda apkalpošanai šogad tērēs vien 1,77% no to kopējā IKP, kas būtu vismazāk 45 gadu laikā. Turklāt jāņem vērā, ka šajā pašā laikā valdības ir akumulējušas milzīgus parādus, kas nav salīdzināms ar to, kādi tie bija tad. Piemēram, kopš 2001. gada vien attīstīto valstu parāda pret IKP rādītājs pieaudzis no 45% līdz 76% no IKP, liecina Starptautiskā Valūtas fonda dati.

Tādēļ aktuāls varētu būt jautājums – vai, pienākot ekonomikas grūtībām, valdībām nevajadzētu uz parāda rēķina tomēr palielināt savus tēriņus, šādā veidā palīdzot to tautsaimniecībām? Tas ir sevišķi tad, kad pasaules ietekmīgāko centrālo banku ekonomikas stutēšanas rīku arsenāls izskatās izsmelts. Proti, arvien skaļākas kļūst runas, ka valdībām vajadzētu palīdzēt tautsaimniecībai ar infrastruktūras, dažādiem vides utt. projektiem.

«Tam jābūt vienkārši – ja aizņemties ir lētāk, tad tas ir jādara vairāk. Ja procentu likmes jau ir tik ļoti zemas, monetārā politika vairs nevar būt efektīva, un vairāk nepieciešams darīt fiskālās politikas frontē,» Financial Times teic bijušais galvenais SVF ekonomists Olivers Blankards. «Tirgi gluži vai kliedz valdībām, lai tās aizņēmas vairāk,» savukārt piebilst Apvienotās Karalistes finanšu uzņēmuma BlueBay Asset Management pārstāvji. Sevišķi uz papildu aizņemšanos šobrīd, šķiet, tiek mudināta tā pati Vācija. Daudzi uzskata, ka gan šī valsts, gan tirgus spēj absorbēt krietni vairāk tās saistību.

Monētai gan ir arī otra puse. Parādu līmeņi Rietumvalstīm ir augsti, un šādas procentu likmes tik zemas mūžīgi var nebūt. Ja laiki mainās, tad uzaudzētās milzīgās saistību nastas stiept var kļūt pārāk grūti. Vēl nosacīti nesen Eiropā galvenie ziņu virsraksti bija saistīti ar parādu krīzi, kas lika pieņemt dzelžainus fiskālās disciplīnas solījumus. Daži teic, ka tikai plikai lētas naudas pieejamībai nevajadzētu nozīmēt, ka kādiem, iespējams, nepareiziem mērķiem ir jāaizņemas vairāk. Procentu likmes šobrīd ir zemas, bet pie augsta parādu līmeņa tās nākotnē var celties straujāk.