Lēti nekad labu zirgu neatdošu, saka ceturtās lielākās zirgaudzētavas Latvijā saimniece Iveta Janelsiņa

Zirgkopība

Pati bijusi jātniece, piedalījusies sacensībās, nu audzē šķirnes dzīvniekus un ar tiem iepazīstina arī bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.

Zirgi Allažu vizītkarte ir vismaz kopš 1973. gada, kad te no Jaunpils pārnāca strādāt zirgkopībā un jāšanas sportā ar labu vārdu pazīstamā Austra Melbārde. Un sākās nopietns treniņu darbs. Tolaik arī 11 gadus vecajam meitēnam – I. Janelsiņai – iemirdzējās acis. Jau 46 gadus vecos notikumus Druvu saimniece tur gaišā atmiņā, jo Allažos bija spēcīga komanda un viņa arī sāka nopietni nodarboties ar jāšanas sportu. Arī tolaik bija pieejami labi zirgi, lai gan ne tik daudz ievesto no ārzemēm kā tagad. «Sporta meistara kandidātu es izpildīju, līdz meistaram drusku pietrūka,» teic I. Janelsiņa.

Saimnieko un nevizinās

Kad kolhozi juka un bruka, profesionālajam jāšanas sportam tika pielikts punkts. I. Janelsiņa deva priekšroku darbam savā saimniecībā. 1993. gadā viņa privatizēja pāris kolhoza govju fermas ēkas, kur iekārtoja zirgu staļļus. «Varēju arī turpināt jāt, bet sapratu, ka vienkārši vizināties negribu. Lai turpinātu tikpat augstā līmenī, jājāj 5–6 zirgi dienā, bet tad vairs neatliek laika nedz saimniecībai, nedz ģimenei. Un arī kā Jānītim reizēm sāp mati,» smaida I. Janelsiņa. Viņa piebilst, ka arī veselība toreiz piepalīdzēja izvēlēties saimniekot, jo slodze jātnieka mugurai dara savu. Un arī tagad zirgaudzētāja reti kāpj zirga mugurā, jo tam nav laika, tik spēcīgas veselības un vajadzības. Toties domas mest plinti krūmos tuvumā gan nav, jo, kā saka pati saimniece: «Tā ir mana neārstējama slimība. Tur zāļu nav. Nezinu, kā vīrs mani tādu pacieš, vēl tik daudz palīdzot! Tik ķertu. Kamēr kustēšu, zirgi man būs. Kaut arī tagad vairs nevaru pusi Allažu izskriet, kad kāds dzīvnieks izsprūk no aploka.»

Bizness otrajā plānā

Druvās I.Janelsiņa saimnieko kopā ar vīru Uldi, ar kuru septembra sākumā svinēs 35 gadu kāzu jubileju. Ar kādu kopīgu ceļojumu viņi sevi palutināt nevar atļauties, jo zirgi pašiem vien jābaro trīs reizes dienā. Arī pie meitas, kura dzīvo un strādā Tenerifē, vecāki viesojas pa vienam. Pie reizes jāpiebilst, ka bērni – dēls Edgars un meita Inga – arī iemācījušies jāt un apieties ar zirgiem, bet no nopietnas zirgkopības atturas. Raugoties palīdzīgu roku virzienā no malas, I. Janelsiņa pagaidām cerības atmet un darbiniekus īpaši nemeklē, jo nav tik regulāru ienākumu, lai varētu viņiem samaksāt darba algu. Turklāt laukos pat tādi, kuri kāpj uz korķa un knapi kājās stāv, bez 40 eiro dienā nestrādāšot. Tiesa, gribētos atrast labu zirgkopēju, kurš, ejot pa staļļa koridoru, jau saprastu, ka zirgam kaut kas nav kārtībā, nevis kā robots tik iemestu ēdienu. «Labam zirgkopējam kā minimums mēnesī būtu jāmaksā 1000 eiro, un to mēs nevaram atļauties.» Te vairakkārt I. Janelsiņa uzsver, ka zirgkopība Latvijā nav bizness, bet gan dzīvesveids, jo nopelnīt īsti neko nevar. Gadā vidēji izdodas pārdot 10 zirgu, bet šim skaitlim vajadzētu būt ap 50. «Nav pircēju, nav cilvēkiem naudas. Arī ārzemnieki zina, kurp brauc. Viņi saprot, ka te ir lielāka nabadzība, grib iegādāties labu zirgu par 2000 eiro. Pie viņiem gan divgadīgu zirgu lētāk par 10 tūkst. eiro nevar nopirkt. Manuprāt, labiem zirgiem zem 10 tūkst. eiro nevajadzētu maksāt, bet mūsu cenas nav tam ne tuvumā. Esam spiesti pārdot labus zirgus lētāk, nekā viņi vērti. Arī daži konkurenti uztur zemas cenas. Tomēr pārdot par 2000 eiro labu zirgu ir zem mana goda. Tik lielā mērā cenu nedrīkst nolaist. Protams, ir citādi, ja starp dzīvniekiem gadās kāds brāķis. Lai izdzīvotu, arī kaut kas jāpārdod. Tāpēc labāk, lai zirgu ir daudz, tad ir izvēle. Ja ļoti vajag naudu, kaut ko var realizēt, bet labos vienmēr pieturu. Lēti nekad labu zirgu neatdošu,» teic I. Janelsiņa.

Attīstībai pietrūkst

Latvijas zirgaudzētājiem gan varbūt pēdējos pāris gados drusku labāk klājas, jo tomēr dzīvnieku cenas ir cēlušās. Internetā var atrast informāciju, ka vidējā jaunzirga cena ir ap 5000 eiro, kas nebūt nav daudz, un būtībā piliens jūrā tas vien ir. I. Janelsiņas dārgākais pārdotais zirgs bijis par 8500 eiro, bet pasaules pieredzē tie var būt arī 500 tūkst. eiro. «Ja šķirnes zirgi jāpārdod par zemām cenām un aprite nav liela, arī kredītu paņemt nevar. Ļoti grūti izdzīvot no finansēm, ko var iegūt no zirgkopības. Nevar attīstīties.»

Turpinot par finansēm, saimniece zina teikt, ka daudziem nav līdzekļu, lai savu zirgu turētu īrētā boksā, kur staļļu īpašnieku uzliktā maksa Pierīgā ir pat 500 eiro mēnesī. «Kurš to var atļauties? Pie manis tie ir 180 eiro, un arī to daži nevar.» I. Janelsiņa savulaik aprēķinājusi, ka Druvās viena zirga uzturēšanas pašizmaksa ir turpat 120 eiro mēnesī, ieskaitot komunālos maksājumus, zemes nomu, nodokļus, barību. Pēdējais īpaši jāuzsver, jo Druvās zirgi ēd tikai saimnieku pašu bioloģiski audzētās auzas, sienu, lucernas skābsienu no kopā 111 hektāru platības. Ja tagad pietiek ar iesēto zāli aplokā, vien siens jāpieved, lai tiek arī sausā barība, tad ziemā zirgi arī labi paēduši.

Valsts atbalsts zirgaudzētājiem nav tādos apmēros, lai ar to lepotos. Subsīdijas par vaislas ērzeli gadā ir 200 eiro, virs 100 eiro ir par dzimušo kumeļu, «bet tās ir kapeikas». Ar ES fondu naudas atbalstu Druvās izdevies iegādāties šķēršļu komplektu par 15,7 tūkst. eiro. Tagad saimniece līdzīgi cer uz viņas projekta atbalstu zirgu divvietīgā treilera iegādei par aptuveni 11 tūkst. eiro. Tomēr zirgiem grūti piesaistīt naudu. Pāris projektu jau atmesti, tostarp iecere izremontēt telpas, kurās kaut ko vairāk iemācīties Allažu krīzes centra bērniem un jauniešiem, kuri tāpat nāk uz stalli. I. Janelsiņai šķita, ka tā varētu vairāk piesaistīt jauno paaudzi laukiem, ieinteresēt ar zirgkopību saistītās profesijās.

Divi kumeliņi

Saimniece skrupulozi neseko līdzi viņas pārdoto zirgu tālākajam liktenim. Viens nu gan ir skaidrs – tie noteikti nenonāk kādā pārtikas kombinātā. Tur savus dzīvniekus gaļai I. Janelsiņa nespētu nodot.

Viņa zina, ka daži zirgi ir Korejā, ASV. Somi un zviedri nopērk, lai tirgotu tālāk. Izveidojusies sadarbība ar zirgaudzētavu Sanktpēterburgā, kas iegādājas nesagatavotus jaunzirgus, pēc tam tos iejāj un pārdod tālāk. Arī Latvijā ir sadarbības partneri, kas nodarbojas tieši ar tirdzniecību. Ir saikne ar sportistiem. Daži zirgi paliek Latvijā. Kāds – lielajam sportam, cits – hobijam. I. Janelsiņa spriež, ka jāšanas sports Latvijā nav pavisam pierimis, bet tas varētu būt populārāks. Taču tas ir ļoti dārgs sporta veids, kur bez vērienīgiem sponsoriem neiztikt. Labs sporta zirgs ir pat vairākus miljonus eiro vērts. Hipodroma Latvijā nav. Tagad sāk nodarboties ar draivingu, ir rikšotāji. I. Janelsiņa cenšas savākt labus vaislas ērzeļus, kas jau lielajā sportā sevi labi parādījuši. Tos ieved no Vācijas cerībā, ka arī to bērni būs tikpat augstas klases. Šogad Druvās piedzimuši tikai divi kumeliņi, bet saimniecības rekords bijis 15.

Visu rezumējot, jāsaka, ka I. Janelsiņa nav pesimiste un turpinās iesākto, lai arī neparedz zirdziniekiem vieglākus laikus. Arī vairāk par pāris esošajiem gredzeniem saimniecei nevajag, jo viņas dārgakmeņi taču ganās uz lauka.