Pasaules bagātnieku turībai augot, pēdējos gados periodiski var dzirdēt par gigantisku naudas summu plūšanu mākslas tirgus virzienā

Investīcijas

Parasti skaļāk izskan tas, ka turīgie sacenšas par kāda autora darbu visatpazīstamāko izsoļu namu rīkotajos pasākumos. Tiesa gan, šādi darbi savus īpašniekus maina arī nosacīti klusāk – kolekcionāriem savā starpā vienojoties par kādu konkrētu summu. Kopumā mākslas darbu iegāde var ļaut ne tikai izcelties uz pārējo fona un gūt emocionālu gandarījumu, bet arī sabalansēt savus ieguldījumus. DB jau rakstījis – milzīgas daudzmiljonu summas patiesībā gatavs maksāt vien visai ierobežots cilvēku loks par vēl ierobežotāku skaitu mākslinieku mākslas darbu (tādējādi ir deficīta sajūta). Šie rekordi minēto tirgu atspoguļo vien daļēji. Proti, nav garantijas, ka stabili par pievilcīgām summām tiks pārdoti arī mazāk atpazīstamu mākslinieku veikumi.

Miljonu simti

Ja aplūko pašus vērtīgākos mākslas darbus, vispārēji tiek pieņemts, ka tie atrodas muzeju īpašumā. Pastāv uzskats, ka tie ir «nenovērtējami vai tuvu tam» un nekad netiks pārdoti. Daži norāda, ka tieši tas ir viens no iemesliem, kādēļ privātajam sektoram pieejamo reto un slaveno mākslas darbu cena ir tik augsta (šādu darbu piedāvājums ir mazs).

Lai nu kā – ik pa laikam arī privātā sektora pārstāvjiem ir iespēja patirgoties ar kāda leģendāra mākslinieka veikumu. Līdz šim oficiāli dārgākais jebkad pārdotais mākslas darbs mūsdienās ir Leonardo da Vinči Salvator Mundi (Pasaules glābējs). Tas 2017. gada Christie’s izsolē tika nopirkts par 450,3 miljoniem ASV dolāru. Tiek baumots, ka šo darbu uz savas superjahtas esot izstādījis Saūda Arābijas kroņprincis Muhamens bin Salmans.

Pieejamā informācija liecina, ka nākamie seši visdārgāk pārdotie mākslas darbi īpašniekus mainījuši privātu darījumu rezultatā. Otro vietu ar aptuveni 300 miljonuASV dolāru darījumu ieņem Vilema de Kūniga glezna Interchange. Savukārt goda pjedestāla trešajā vietā atrodas Pola Sezana glezna Kāršu spēlmaņi, kas 2011. gadā tika šķietami pārdota par 250 miljoniem ASV dolāru. Vēl šādi pārdoto dārgāko gleznu sarakstā atrodama Pola Gogēna Nafea Faa Ipoipo (Kad jūs precēsities?), kas 2014. gadā tika pārdota par 210 miljoniem ASV dolāru, Džeksona Poloka Numur 17A (2015. gadā tā tika pārdota aptuveni par 200 miljoniem ASV dolāru), Marka Rotko Nr. 6 (Violets, Zaļš un Sarkans) un Rembranta Mertena Solmana un Opjenas Kopitas kulonu portreti (2015. gadā tā tika pārdota par 180 miljoniem ASV dolāru), liecina Businessinsider.com apkopotie dati.

Tālāk visdārgāko pagaidām pārdoto darbu sarakstā ir Pablo Pikaso Alžīrijas sievietes (Versija O), kas 2015. gadā Christie’s izsolē tika nosolīta par 179,4 miljoniem ASV dolāru.

Tirgus izskatās skaistāk, nekā patiesībā ir

Vēl šogad martā Sotheby’s izsolē par 110,7 miljoniem ASV dolāru tika pārdota, piemēram, Kloda Monē glezna Siena gubas jeb Meules. Vārdā nesaukts iepriekšējais minētā Monē darba īpašnieks to iegādājies 1986. gadā par 2,53 miljoniem ASV dolāru. Tātad tas nozīmē, ka tagad to izdevās pārdot gandrīz 44 reizes dārgāk.

Vēl no nesenajām izsolēm šogad ASV laikmetīgā mākslinieka Džefa Kūna statuja Zaķis (Rabbit) tika pārdota par 91 miljonu ASV dolāru. Pieejamā informācija liecina, ka solīšana esot sākusies pie 40 miljoniem ASV dolāru. Iepriekš – 1992. gadā – šī statuja tika pārdota «tikai» par miljonu ASV dolāru.

Protams, sākt veidot savu mākslas kolekciju var arī ar daudz lētākiem darbiem. Tiesa gan, šādi ieguldījumi mākslas un kolekcionējamos priekšmetos patiesībā var izrādīties visai specifiski un sarežģītāki nekā sākotnēji varētu likties. Pastāv pieņēmums, ka šajā tirgū ir grūti noteikt uzvarētājus. Turklāt šādam investoram jārēķinās – ja kādā brīdī ātri būs nepieciešama nauda, tad šīm lietām var būt problēmas ar pircēja atrašanu. Var ironizēt – ja nav pircēja, tad pat slavenu darbu vērtība konkrētajā brīdī tuvojas nullei. Ja tirgus nav likvīds, liela var būt pirkšanas un pārdošanas cenu starpība. Visai lielu daļu no pārdošanas summas var sanākt maksāt starpniekiem (būs jāmaksā arī apdrošinātājiem un nauda būs jāatvēl arī šādu mākslas darbu pareizai uzturēšanai) jeb mēdz būt palielas papildu izmaksas, lai kādu šādu pozīciju vispār uzņemtos vai slēgtu. Jau vēstīts – izvēlēties kādu mākslas darbu–ieguldījumu pēc fakta ir viegli. Būtu sev jājautā – ko un par kādu cenu nopirkt tagad un tad turēt, lai to pārdotu kaut kad, piemēram, pēc 30 vai pat 50 gadiem (un ko tas izmaksās).

Arī Bloomberg raksta – statistiski lielākajai daļai mākslas darbu pēdējos gadu desmitos vērtības pieaugums nav ne tuvu minētajiem rādītājiem. Daudzos gadījumos mākslas darbiem un kolekcionējamiem priekšmetiem vērtība pat sarūk. Tas esot viens no mūsu domāšanas aizspriedumiem – liela uzmanība tiek pievērsta dažiem lielajiem uzvarētājiem, bet zaudētāji, it sevišķi nelikvīda tirgus apstākļos, no uzmanības vienādojuma tiek izslēgti. Būtībā daudzi mākslas darbi, kuri tomēr nav bijuši investīciju veiksmes stāsts un nu nobāzti, piemēram, bēniņos (agrākie pircēji tos negrib pārdot ar zaudējumiem), aprēķinot šī tirgus ieguldījumu atdevi, netiek ņemti vērā. Tas, iespējams, mānīgi skaistu padara šī tirgus redzamo atdevi.