Lai arī esmu projām no lielā sporta, joprojām esmu tajā iekšā, tikai citā statusā

Personība

Tā DB saka soļotājs, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, kura izveidotā rehabilitācijas klīnika AF Workout nesen ir pārcēlusies uz skaistām telpām Rīgas centrā. Beidzot soļotāja karjeru, viņš sevī atklājis fizioterapeita talantu. Strādājot Losandželosā, A. Fadejevs ir ārstējis dažāda kalibra sporta pasaules smagsvarus, vairākas Holivudas zvaigznes. Lai arī klīnika Latvijā ir aprīkota ar pasaulē ātrākajiem skriešanas celiņiem un velotrenažieriem, tās mērķa auditorija galvenokārt ir tieši biroju darbinieki.

Kad un kā sākās tava sportista karjera? Kāpēc izvēlējies tieši soļošanu?

Rā bija liktenīga sagadīšanās. Mācījos lauku skoliņā. Tolaik tika rīkotas pavasara un rudens spartakiādes, kurās vajadzēja obligāti piedalīties. Tā kā biju augumā maziņš, nevarēju nedz tālu aizsviest bumbiņu, nedz augstu uzlēkt. Līvu pamatskolas skolotājs Uģis Barons bija pamanījis, ka man kā īstam lauku puikam, kurš bija pieradis strādāt dažādus smagus darbus, ir gana liela izturība. Neviens bērns negribēja pieteikties trīs kilometru soļošanai. Es, būdams ne tikai klases vecākais, fizorgs, politinformators, bet arī pionieru ierindas skatu komandieris, biju iedomājies, ka spartakiādē visi bērni sanāks kopā, pūtīs taures un dos pa bungām, soļojot kā ierindas skatē. Kad mani aizveda uz stadionu, sapratu, ka tā nebūt nav tāda veida soļošana. Tikai stundu pirms sacensību sākuma man iemācīja, kā soļo sportisti, bet es vinnēju spartakiādi.

Cik gadu tev bija?

Tas bija 1985. gadā. Man bija desmit gadu. Pēc tam kādu brīdi bija klusums, tad uz skolu piezvanīja no Cēsu sporta skolas, un tā es caur dziļu mežu štucierēju 6,5 kilometrus līdz Cēsu robežai, tur iekāpu autobusā un braucu uz stadionu. Biju nobijies, drebēju kā apšu lapa, kā no alas izlīdis tāds maziņš surikāts. Tā man bija pavisam jauna pasaule – pilsēta, stadions. Reizi nedēļā braukāju uz treniņiem, turp un atpakaļ mērojot 13 kilometrus caur mežu. Tāpat biju nodarbināts dažādos lauku darbos – pa kūti, ganos, tāpēc divas reizes nedēļā uz treniņiem braukt nevarēju, jo bija smagi jāstrādā. Treniņi vecākiem šķita tāda muļķošanās, ne vienmēr mani uz tiem laida. Tālāk viss notika kā pasakā. Kādā dienā, gaidot pieturā autobusu, ar kāju stumdīju Druviņu – Cēsu avīzīti – un pamanīju, ka tur ir rakstīts: Murjāņu olimpisko rezervju sporta internātā uzņem jaunus audzēkņus. Tekstam bija pievienota iespaidīga bilde – čempioni ar lauru vainagu, mani tas aizķēra, pacēlu avīzi un aizvedu uz mājām. Teicu mammai, ka gribu uz turieni, kaut gan mans ceļš jau bija bruģēts uz Jāņmuižas traktoristu tehnikumu, kā jau normālam lauku puikam pienākas. Tomēr uzstāju, ka gribu uz Murjāņiem. Tā mēs pa kluso, tēvam nesakot, turp devāmies. Nemaz nezināju, ka tolaik Murjāņu sporta internātskola bija viena no prestižākajām PSRS. Mamma par to bija dzirdējusi, un viņai šī skola bija kā Kosmoss. Viņai šķita, ka tur var iestāties tikai tādi liela auguma puiši – spartieši, nevis tāds mazs knariņš, kāds biju es. Pirms kāpšanas autobusā mamma man piedāvāja atgriezties mājās, bet es sāku bimbāt un atteicos to darīt. Zināju, ka man turp ir jādodas, ka tas ir mans ceļš. Pirms iepazinu sportu, uzskatīju, ka olimpiskais čempions un Jurijs Gagarins ir viens un tas pats. Tas man šķita tik tālu un nesasniedzami kā lidmašīnas, uz kurām skatījos, kad ganos gulēju zālē, fantazēju, ka kādreiz arī sēdēšu lidmašīnā un kaut kur lidošu. Tajos laikos un manā situācijā tas šķita nereāli. Lai iekļūtu Murjāņu sporta skolā, bija milzīga konkurence, pat līdz 60 bērniem uz vienu vietu. Trīs dienas bija paredzēti dažādi testi, kross pa Lojas gravu, soļošana. Es jau pirmajā dienā visās distancēs uzvarēju, un pusdienu laikā pie mammas pienāca skolas direktors Aldis Teteris un teica: mammīt, jūs varat braukt mājās, bet šis pipars paliek šeit. Līdz ar to mainījās visa mana dzīve, es biju iekļuvis sviestmaizē, kur piecas reizes dienā dod garšīgi ēst, nav trijos naktī jāceļas un smagi jāstrādā. Kad visi pārējie vaidēja par lielajām slodzēm, man šķita, ka esmu ticis paradīzē. Nebija ilgi jāgaida, kad PSRS jauniešu līmenī biju līderis. Biju vinnējis visu, ko vien varēja.

Vai atceries to sajūtu, kad 2000. gadā finišēji Sidnejas olimpiskajās spēlēs, sasniedzot savu augstāko virsotni un iegūstot sudraba medaļu? Es, tāpat kā daudzi Latvijas iedzīvotāji, to vēroju televīzijā ar milzīgu saviļņojumu un prieka asarām acīs.

Nesaprotu, kāpēc, bet teju visa Latvija naktī bija pie televizora ekrāniem un četras stundas sekoja līdzi soļošanai. Iespējams, tas bija tāpēc, ka biju ļoti publiska persona, nekautrējos sasaukt preses konferences un solīt labus rezultātus. Aleksandrs Mirļins man visu to bija samācījis, un es devu vaļā, cik nu vien var. Iespējams, abas pārējās medaļas nebija tik ļoti gaidītas (Igora Vihrova zelts vingrošanā un Vsevoloda Zeļonija bronza džudo – DB). 1996. gadā Atlantas olimpiskajās spēlēs jau biju sasniedzis fenomenālu rezultātu, būdams zaļš gurķis, izcīnīju 6.vietu. Nākamajos gados uzstādīju pasaules rekordu, vinnēju Eiropas čempionātā, jau biju pašā augšā – elitē. Likumsakarīgi, ka no manis šo sasniegumu gaidīja. Taču astoņus mēnešus pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm cietu ļoti smagā autoavārijā, salauzu kājas un rokas, visur bija atvērti lūzumi, tika veiktas operācijas. Man pārvilka svītru gan liela daļa sabiedrības, gan sponsori. Arī es pats zaudēju ticību saviem spēkiem, jo atkopties un atgūt formu tik īsā laika periodā ir teju neiespējami. Biju sabrucis gan fiziski, gan emocionāli, gribēju no visiem izolēties, un menedžeris mani vienu pašu aizsūtīja uz Ēgipti, uz Sīnāja pussalu. Tolaik tur nebija tik ļoti attīstīts tūrisms, bija viena slēgta pieczvaigžņu viesnīca, kurā nobāzējos, cenšoties no visiem aizbēgt. Nevēlējos pat, lai Jubis (Jānis Jubalts) ar Kaupīti (Renāru Kauperu) pie manis brauc un spēlē balādes. Ar šiem puikām tolaik draudzējāmies, spēlējām galda spēles, piemēram, Mafiju un Parlamentu, lai tik es nesabruktu. Ēģiptē, lai arī kāja man bija kā bluķis, iztiku bez rehabilitologiem un fizioterapeitiem. Tur pavadīju četrdesmit dienas, kāju pats masēju, veicu rehabilitāciju pēc savām sajūtām un zināšanām. Man nebija sveša cilvēka fizioloģija, jo apkārt bija daudzi augstas klases doki. Vingroju un ar kāju darbojos par spīti nenormālām sāpēm, turēju to jūrā un kliboju pa smiltīm, lai tikai būtu kustībā. Pēdējā nedēļā jau izskrēju krosu 8 km, tad sapratu, ka viss būs kārtībā. Sasaucu preses konferenci, lai paziņotu, ka to, ko esmu solījis, izpildīšu. Devu mizā un kārtīgi sevi ekspluatēju. Pasaules čempionātā biju astotais ar plus 9 kg svara, ko biju uzēdis, kamēr nesportoju. Atceros vakaru Sidnejā pirms starta, kad pastaigājos gar kanālu un man bija pārliecība, ka iegūšu medaļu. Lielā karstuma dēļ 50 km soļošanu bija plānots atcelt, taču to neizdarīja, un tā bija 57 gados karstākā diena Sidnejas vēsturē, kad gaisa temperatūra sasniedza 48 grādus. Eurosport organizatoriem neļāva sacensības atcelt, jo tiešraide četru stundu garumā bija nobukota. Tās ir milzīgas summas. Rezultātā deviņus sacensību dalībniekus no distances aizveda ar ātrajiem. Piecos no rīta tajā katlā jau bija 28 grādi, dienas vidū jau pie 40 grādiem, un sportisti lūza kā stiebriņi. Distances vidū biju tikai kāds divdesmitais, priekšā bija jauni atlēti – ērzeļi no Krievijas, Meksikas, Austrālijas, Japānas, kuri bija uzkurinājuši milzīgu ātrumu. Turēju tādu tempu, ar kādu var tikt pie medaļas. Ja lektu līdzi, jo man raksturs ir tāds, nostātos viņiem priekšā, būtu beigts. Pēc pieciem kilometriem viņiem iestājās ziepes, nevis es viņus panācu, bet viņi krita man virsū un saujām izstājās. Tad atlika vien noķert pārējos līderus. No leģendārā poļu soļotāja Roberta Koržeņevska finišā atpaliku par 18 sekundēm. Lai arī neesmu kristīts, pirmo reizi dzīvē pārmetu krustu. Izdarīju to neapzināti, automātiski, pat īsti nezinot, kā tas ir pareizi jādara. Zinu, ka es to neizdarīju viens pats, ka man palīdzēja kādi augstāki spēki. Sekoja milzīga atvieglojuma un tukšuma sajūta. Viss ir beidzies, nav spēka, un pieder tikai šis konkrētais brīdis. Tu esi kā tukšs balons. Tas bija kā dvēseles kliedziens ģimenei, draugiem, pašam sev. Un, protams, bezgalīga laimes sajūta – līnija ir šķērsota, un esmu laukā no tās pekles... (Smaida.)

Savas slavas zenītā tu tiki pielīdzināts leģendārajam Jānim Daliņam, jo atkārtoji viņa panākumu un kļuvi par olimpisko vicečempionu. Negrauž, ka par čempionu tomēr kļūt neizdevās?

Spēju novērtēt situāciju. Kā atlēts centos, bet nevarēju. Izdarīju maksimumu.

Pēc taviem panākumiem Sidnejā pāri Latvijai vēlās soļošanas popularitātes vilnis. Kāds ir rezultāts? Vai šis sporta veids šobrīd Latvijā ir populārs?

Latvijai tas ir raksturīgi – kolīdz kāds sportists sasniedz augstus rezultātus, piemēram, Štrombītis (Māris Štrombergs, BMX leģenda, – DB) nobrauc labi ar riteni, visi grib braukt ar riteni. Sacēla trases, puikas trenējas, bet lielo sasniegumu nav. Līdzīgs piemērs ir pludmales volejbols – puikas dabūja medaļu, daudzi sāka spēlēt, sacelti laukumi. Bija brīdis, ka tajos nevarēja tikt, tagad tie stāv tukši. Iespējams, ka arī es soļošanas popularitāti kaut kā mākslīgi uzturēju, veidojot starptautisko festivālu. Kamēr to kultivēju, bija vērojams šī sporta veida uzplaukums. Lauku miestos, mazās pilsētiņās veidojās grupas un trenējās. Izauga daudzi jauni treneri. Kad pabeidzu karjeru, popularitāte pieplaka. Manis radītajā popularitātes vilnī izauga seši starptautiskā līmeņa junioru čempioni. Tagad ir tāda situācija, kuru nemaz negribu komentēt. Latvijas čempionātā ir četri soļotāji, kuri ir veterānu līmenī. Pabeidzu karjeru salīdzinoši jauns, 31 gada vecumā, kad dažam labam izturībniekam tikai tā sākas. Man vajadzēja startēt vēl vismaz trijās olimpiādēs. Aizgāju no elites ne tāpēc, ka sāku zaudēt, bet tāpēc, ka man apnika. No 12 gadiem mani ekspluatēja kā tādu mazo spartieti. Man visa kā bija gana, biju pietiekami nopelnījis un sasniedzis, neredzēju jēgu turpināt.

Esi pamēģinājis spēkus arī maratonā. Kvalifikācijai Pekinas olimpiskajām spēlēm tev pietrūka pāris sekunžu. Kāpēc atmeti ar roku maratona skriešanai? Tavs rezultāts bija viens no labākajiem Latvijas maratona vēsturē.

Skrēju, lai aizpildītu laiku. Mērķis patiesībā bija tāds provokatīvs – gribēju ierakstīt vēsturē bezprecedenta gadījumu, kad superatlēts pāriet uz citu sporta disciplīnu, ātri kvalificējas un piedalās olimpiskajās spēlēs. 2008. gadā skrēju trīs maratonus divos mēnešos. Man pietrūka no astoņām līdz divdesmit sekundēm. Daudzus gadus tas bija ātrākais skrējiens Latvijas vēsturē. Biju spiests atmest maratonu skriešanai ar roku, jo biju sācis studēt fizioterapiju Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pēc diviem gadiem sapratu, ka šīs studijas mani neapmierina, ka nesasniegšu profiņu līmeni, ka man ir nepieciešams kas dziļāks un nopietnāks. Tā kā labi pārvaldu vācu valodu, varēju studēt Šveicē vai Vācijā. Biju sameklējis koledžas universitātes arī Lielbritānijā. Taču tad Oregonā notika liktenīga satikšanās ar ASV Adidas izturībnieku komandas galveno ārstu, kopā pasēdējām pabā. Viņš jautāja, kāpēc nestudēju Amerikā. Teicu, ka grants man vairs nepienākas, jo neesmu atlēts, bet studijas nav lētas, kaut gan tās varētu atļauties. Nākamajā dienā viņš man bija atsūtījis visu, kas nepieciešams iestājeksāmeniem Losandželosas South Bay koledžā. Četrus mēnešus mācījos, nokārtoju testu un iestājos. Zvanīju uz mājām un vaicāju sievai – ko darām? Rezultātā visa ģimene pārcēlās uz Losandželosu, dēls arī veiksmīgi nokārtoja testu un sāka mācīties 2. klasē. Pēc 4,5 gadiem ieguvu sporta traumu rehabilitologa un fizioterapeita diplomu.

Kāpēc nolēmi pievērsties fizioterapijai? Varēji strādāt par treneri, izveidot savu soļošanas skolu, kā, piemēram, Vsevolods Zeļonijs, arī Sidnejas medaļnieks, kurš dibināja savu džudo skolu.

Mani tas neinteresē. Ļoti reti uzņemos kādu trenēt un strādāju tikai ar augstas klases sportistiem. Būt par treneri vai izveidot savu skolu man šķita pārāk vienkārši. Mani vairāk interesē medicīniskie aspekti, kaut kas sarežģītāks, kur varu augt un pilnveidoties. Sporta metodisko pusi pārzinu ļoti labi, neteikšu, ka man ir pārāk liela pacietība. Protams, nekad nebļaušu uz klientu, kas ir pie manis atnācis, bet es ļoti vēlos, lai viņš sasniedz noteiktu rezultātu. No klienta sagaidu disciplīnu un terapijai nepieciešamo attieksmi. Tikko sajutīšu, ka klibo disciplīna, es no viņa varu atteikties, lai arī cik šis cilvēks man maksātu. Es veicu testu, kas balstās medicīnā, biomehānikā, fizioloģijā un metodikā. Esmu tas cilvēks, kas pacientu notestē, saprot, kāda ir viņa problēma un kā to risināt.

Ar kādu realitāti tu sastapies, aizejot no lielā sporta? Par uzvarām sacensībās bija kas nopelnīts un iekrāts, lai varētu dzīvot, mācīties un uzturēt ģimeni?

Protams. Tā kā man bija starptautiski līgumi, naudas bija pietiekami, lai varētu samaksāt par studijām, kas nebija lētas, un ar ģimeni dzīvot Losandželosā. Latvijas izlases atlētiem, kuriem nav šādu līgumu, ir tik bēdīgi, cik bēdīgi vien var būt.

Kādi tev bija līgumi?

Man bija līgums ar Adidas un vēl vairāki citi. Es ietrāpīju tajā laikā, kad 90. gadu beigās Baltijas un Austrumeiropas reģionā attīstījās komercija. Lielajām kompānijām ir noteikts procents, kas ir jānovirza reklāmai un sabiedriskajām attiecībām konkrētajos reģionos. Tās meklē jaunus, talantīgus atlētus, pārbauda, izvērtē viņu perspektīvas. Ne vienmēr viņi kļūst par kādas kompānijas vai produkta publisko seju. Pirmo gadu man bija līgums ar Nike, kad uzstādīju pasaules rekordu, Adidas mani pārpirka. Viņi nekļūdījās un izvilka pareizo lozi.

Pēc karjeras beigšanas esi atklāti runājis par savām problēmām, ar kurām nācās saskarties, – gan depresiju, gan atkarību. Kas palīdzēja tev tikt ar tām galā?

Laikā, kad biju superatlēts, man apkārt bija komanda, biju pieradis, ka viss tiek menedžēts, izdarīts manā vietā. Savā ziņā biju tāda kā mašīnīte menedžmenta rokās. Vienā brīdī attapos, stāvot lielveikala rindā. Man gāja grūti ar integrēšanos normālā dzīvē. Noslēpos savā mājā Pierīgā. Turpināju trenēties, skriet, tā man ir ļoti spēcīga atkarība vēl joprojām. Vienmēr esmu vēlējies nevis būt kaut kur pa vidu, bet sasniegt pašu augstāko rezultātu. Man ir ļoti liels ego. Ir cilvēki, kuri no tā ir cietuši. Vienā brīdī mans ego sāka smilkstēt, tam nebija pielietojuma un piepildījuma. Tad ieslīgu depresijā, jo man it kā viss bija, bet nebija mērķa. Sēdēju mājās, un mans lielākais dienas piedzīvojums, piemēram, bija aizbraukt uz Sky un nopirkt kūciņu. Pietrūka disciplīnas, sāku lietot alkoholu, ko nevarēju atļauties darīt karjeras laikā. Tas ir tikai loģiski, ka cilvēkam, kurš ilgstoši ir turēts rāmjos, sagribējās atlaist. Katru otro vakaru notika tusiņi, nāca draugi, tika dzerts vinčiks. Centos atgūt to vienkāršo komunikāciju, kāda tika palaista garām to divdesmit gadu laikā, kad aktīvi sportoju, un tas parasti notiek pie alus vai vīna glāzes. Vienā brīdī sapratu, ka ir aiziets par tālu, jo vairs tik ļoti nerūp fiziskā kondīcija. Sāku uz sevi dusmoties, jo sajutu, ka šādā veidā laiks tiek tērēts velti, ka es neesmu tam radīts, jo Dieviņš man ir devis tik daudz talantu un ir radījis, lai es darītu lielas lietas. Gribu priecēt citus, dot, vēl kaut ko sasniegt, jo man nav tikai viens talants. Tad sāku studēt. Nolēmu – ja reiz zinu tik daudz, kāpēc to nenostiprināt akadēmiski. Man ir palaimējies strādāt ar spēcīgākajiem sporta ārstiem, esmu turējis acis un ausis vaļā un sasmēlies daudz zināšanu. Biju atlēts, kurš dokiem uzdeva ļoti daudz jautājumu. Viņiem tas ne pārāk patika, tomēr es izveidoju labas cilvēciskas attiecības ar šiem profesionāļiem. Tolaik nezināju, ka tās zināšanas, kuras ir manā galvā, kādreiz noderēs. Šobrīd, teju 45 gadu vecumā, saprāts ir ņēmis virsroku, es šo savu ego varu ievirzīt pozitīvā gultnē.

Esi ārstējis daudzas pasaules līmeņa zvaigznes – sprinterus, NBA basketbolistus. Esi saņēmis piedāvājumu no NHL vienības Losandželosas Kings fārmkluba. Kāpēc no tā atteicies?

Esmu ārstējis ne tikai sportistus, bet arī Holivudas zvaigznes, piemēram, Dīnu Keinu un Ralfu Fainsu. Esmu strādājis arī ar pasaules klases baletmeistariem. Daudzi pie manis lido inkognito. No superatlētiem varu pieminēt NBA zvaigzni Kobi Braiantu un olimpisko bronzas medaļnieku 100 un 200 metru distancē Volteru Diksu. Nesen pie manis bija viens no labākajiem sprinteriem, ASV sportists Kristians Kolmans. Beverlihilsā sāku strādāt ar sportistiem, bet laika gaitā viņiem piepulcējās arī aktieri un producenti. Nereti pat nezināju, kāda līmeņa zvaigznes pie manis nāk, un man tas arī īpaši neinteresēja. Es ar viņiem komunicēju kā ar vienkāršiem cilvēkiem, un viņiem tas patika. No Losandželosas Kings atteicos, jo bija ļoti liels spēļu skaits, kā rezultātā es mājās būtu labi, ja vienu mēnesi gadā. Visu mūžu esmu novazājies pa pasauli. Es gan aizbraucu pie viņiem uz trim dienām, lai paskatītos, kādu darbu piedāvā. Tas, ko redzēju, man nepatika. Fizioterapeiti tur savā ziņā ir tādi kā pudeļu puikas. Sportisti, kas ir fārmklubā, ir vai nu bijušās, vai topošās zvaigznes. Daudzi no viņiem ir multimiljonāri. Ārstam, kad viņš nepilda savus tiešos pienākumus, nākas padot dvieli vai ūdens pudeli. Nebiju ar mieru to darīt arī par 400 tūkstošiem ASV dolāru gadā. Iespējams, tā ir augstprātība, bet es gribēju augt tajā vidē, kurā biju. Turklāt biju ietrāpījis Losandželosas ārstu sabiedrībā, no kuriem man bija daudz ko mācīties. Arī šajā vidē neiztikt bez dažādiem pribambasiem, ārstam ir jābrauc ar supermašīnu, viņam ir jābūt dārgam pulkstenim, pretējā gadījumā viņš nevar būt labs doks. Ja ārstam šie pribambasi ir, cilvēki ir gatavi maksāt lielu naudu.

Vai Losandželosā tev tas viss bija?

Man tas viss bija jau pirms tam.

Kāda bija tava supermašīna?

Losandželosā man bija ļoti labs Audi. Rolex pulksteņa man nebija, jo man vēl nav 60 gadi un es vēl nespēlēju golfu. (Smejas.)

Kāpēc nolēmi atgriezties Latvijā?

Kopā ar savu ģimeni biju nolēmis atgriezties dzimtenē, jo Losandželosa nebūt nav mana pilsēta, tur nedzīvo mani cilvēki. Kādu brīdi varu pieciest visu to pompozo būšanu, kaut ko no tās mācīties, bet tā nav mana vide, tā mani pat kaitina. Tik, cik varēju sasniegt profesionālajā ziņā, tur jau biju sasniedzis. Taču situācija mani piespieda pirms atgriešanās vēl aizbraukt uz Austrāliju. Man bija līgumi ar superatlētiem, sprinteriem. Arī ar olimpisko čempionu 400 metros – austrālieti Džonu Stefensenu. Losandželosā izārstēju bicepsa traumu, mēs noslēdzām līgumu, ka pie viņa ierodos pēc izsaukuma, lai kur arī viņš atrastos – Arktikā vai Sidnejā. Tā kā biju pieļāvis kļūdu, līgumā nebiju pamanījis, ka nav atrunāts laiks, kāds man ir jāpavada pie pacienta, nokļuvu Austrālijā uz ilgāku laiku. Parasti vairāk par trim nedēļām vienam pacientam neatvēlu. Tāpat pieļāvu kļūdu, dzīvojot kopā ar atlētu. To nedrīkst darīt, tāpat kā nedrīkst ar saviem pacientiem draudzēties. Pretējā gadījumā var kļūt par 24/7 auklīti. Pagāja pusgads, kad biju pamatīgi ekspluatēts, tad varēju beidzot atgriezties ASV, vēl nostrādāju 40 dienas un aizvēru klīniku ciet. Manējie jau bija atgriezušies, puika iestājies Teikas vidusskolā.

Vai Losandželosā biji sapelnījis gana daudz, lai atvērtu klīniku Latvijā?

Tā varētu teikt. AF Workout koncepciju un darba protokolu esmu nokopējis no kāda privātā rehabilitācijas centra Beverlihilsā, tas pieder ārstam Džeremijam Verdonam. Tas nav nekāds masveida pasākums, klīnikas darbā ir iesaistīts viens, maksimāli – divi cilvēki. Sākotnēji pacients tiek notestēts, izvēlēta nepieciešamā terapija. Ja ir klīniska situācija, pacients aizkavējas pie manis līdz brīdim, kamēr var sākt darīt mājasdarbus. Pēc tam viņš mājās strādā pats un ik pa laikam man atrādās. Fizioterapija vienlaicīgi notiek tikai ar vienu pacientu un ilgst divas stundas, nevis 45 minūtes kā citviet. Lielas investīcijas esmu veicis aprīkojumā, klīnikā ir pieejami ātrākie skriešanas celiņi nozarē, uz kuriem ir iespējams attīstīt 24 km stundā. Uz tādiem skrien sprinteri, parasts cilvēks ar riteni tik ātri nevarēs pabraukt. Šiem celiņiem ir gan amortizācija, gan kondicionieris, kā arī ekrāns, kas piedāvā dažādas tehnoloģiskas iespējas. Savukārt uz riteņiem ir iespējams nokalibrēt Tour de France braucēju. Šis aprīkojums ir piemērots ikvienam, ne tikai sportistiem, taču esmu gatavs, ka pie manis brauks arī superatlēti. Šeit nav neviena kačoka (muskuļu audzēšanas trenažiera), jo balstos uz inteliģentām metodēm fiziskās kondīcijas uzlabošanai, proti, darbošanās ar savu svaru, ar RTX, balansu, statiski vingrinājumi uz paklājiem korsetes attīstīšanai, izprotot biomehāniku. Tiek izstrādātas individuālas programmas, ņemot vērā cilvēka fizisko kondīciju, vecumu, dzimumu un iespējas. Lielākā daļa klientu ir biroju darbinieki, jo ofiss ir killeris (slepkava). Taču strādāju ar dažāda gadu gājuma cilvēkiem – jaunākajam klientam ir trīs gadi, bet vecākā paciente jau tuvojas 90 gadu slieksnim. Pakaramajam jeb mugurkaulam ir jābūt uz vienas ass, ja tā būs, cilvēks būs vesels.

Teici, ka esi dārgs. Vai Latvijas biroju cilvēki var tavu terapiju atļauties?

Neesmu dārgāks par privātajām klīnikām.

Kādas attiecības ar lielo sportu ir tavam dēlam?

Nekādas. Šad un tad viņš paskrien. Losandželosā ir uzspēlējis tenisu, bet Latvijā hokeju. Lai arī fiziski dēls ir mana kopija, viņš ir radošs cilvēks un izvēlējās grafiskā dizaina studijas. Ja tu man vaicātu, vai es viņam vēlētu tādu pašu ceļu, kādu gāju es, tad noteikti ne. Vai es izvēlētos pats? Noteikti! (Smaida.)

Kas ir tava lielākā bagātība? Medaļas, ģimene, darbs vai kas cits?

Tie ir tie Dieva dotie talanti, kādi man noteikti ir vairāki. Tā kā es vēl augu, visus vēl neesmu atklājis.

Vai tas tiesa, ka savas medaļas tu glabā bankā? Baidies, ka nozags?

Vairs ne, jo lielāko daļu medaļu un relikviju esmu atdevis Latvijas Sporta muzejam. Kādu laiku patiesi tās glabāju bankā, jo tām ir liela vērtība – ne tikai tāpēc, ka tās ir izgatavotas no dārgmetāla, bet tāpēc, ka tās ir unikālas – otras tādas pašas pasaulē vairs nav. Protams, ir dažas medaļas, kuras tiešām ir no 999. proves zelta.

Tev arī ir tādas?

Jā. Es uzvarēju 30 kilometru soļošanā sacensībās Milānā – Sesto San Giovanni, kas ir vecākās šāda veida sacensības šī sporta veida vēsturē, uzstādot jaunu šo sacensību rekordu. Uz šīm sacensībām uzaicina tikai 20 elites sportistus un tikai vienam kar kaklā smagu medaļu no tīra zelta.

Vai šo medaļu arī atdevi Sporta muzejam?

(Smejas.) Nē, šo medaļu neatdevu.

Modē ir veselīgs dzīves veids. Vai nav tā, ka ir vērojamas dažādas galējības, piemēram, helsisms?

Jā, ir tāda tendence, bet tā ir falša. To stimulē skaitāmi publiski aktīvi cilvēki, piemēram, blogeri. Kāds publicē sociālajos tīklos, ka viņš ir veicis 4 km, izmantojis kādu aplikāciju, un sabiedrība reaģē. Ir iespējas, piemēram, Rīgas maratons, Stirnu buks, bet piedalās jau vieni un tie paši cilvēki. Taču bieži vien var redzēt jaunus puišus ar pupiņiem un vēderu. Nav viegli ielīst sarkanajā diskomforta zonā un padedzināt sevi. Ieslēdzas drošinātāji. Ja man tos izbliež, man vēl ir rezerve un varu sasniegt augstspriegumu. Daudzi apstājas tajā brīdī, kad izsit pirmos drošinātājus. Tad, kad tuvojas maratons, Biķernieku mežā skrien 50–60 cilvēki. Kad tas beidzas, mežs ir tukšs. Esmu izmalis visu pasauli, varbūt vienīgi Ziemeļkorejā neesmu bijis, un varu teikt, ka Latvijā ir unikāla iespēja galvaspilsētas centrā skriet īstā mežā.

Vai un kā uzturi savi formā?

Parasti katru rītu ceļos četros no rīta un skrienu. Vasarās – 18 kilometrus, bet ātri – 15-16 km stundā. Izdzeru divas vai trīs espresso, un aiziet.

Cik stundas tad tu guli?

Vidēji piecas stundas, bet brīvdienās man obligāti ir jāpaguļ pa dienu pāris stundas. Ja to neizdaru, pirmdienās man ir grūti. Man joprojām ir fiziska vajadzība noskriet 30 līdz 40 kilometrus. Ja esmu aizgājis gulēt deviņos vakarā, esmu augšā jau vienos naktī, un man šķiet, ka esmu pilnībā izgulējies. Tādu nakti es savā žargonā saucu par Pūci. Ceļos augšā, sadzeros kafiju un skrienu. Piemēram, pagājušajā ziemā, kad bija milzīgs putenis, naktī pa Via Baltica trasi noskrēju 57 km. Skrēju, kamēr sajutu, ka man pietiek.

Tevī ir kaut kas no Foresta Gampa...

Jā, manī ir kaut kas tāds. (Smaida.) Ir naktis, kad esmu gājis skriet pat divas reizes...

Kādi vēl tev ir hobiji un vaļasprieki bez skriešanas?

Braucu ar Harley moci. Man patīk makšķerēt. Daba un viss, kas ir saistīts ar kustību. Nepatīk gulēt pludmalē. Ja mēs tur esam, es pavaicāju, cik ilgi mēs tur būsim. Ja četras stundas, man ir skaidrs – divas stundas var dragāt uz vienu pusi un divas atpakaļ. Man ļoti patīk ceļot pa Latviju, īpaši Latgali. Mēs dzīvojam ļoti skaistā zemē, kuru vēl ne tuvu neesmu apguvis.