Pārdodot augstvērtīgus tīršķirnes gaļas liellopus vaislai, nopelnīt var, bet gaļas bizness Latvijā vēl pieklibo

Gaļas ražošana

Tā teic SIA Lāses AM struktūrvienības – tīršķirnes gaļas liellopu biosaimniecības Kolumbi – vadītāja Dace Meldere. Kopumā viņas lielus apgriezienus uzņēmušais rūpals ir rentabls bizness. Saimniece ir pārliecināta, ka katrs atrod savu pareizo virzienu, kā saimniekot gaļas lopkopībā. Viņas modelis ir dzīvniekus audzēt lielākoties vaislai, bet arī gaļai uzņēmumā tie allaž būs, lai gan tieši pirmais ir laba biznesa pamats, jo vaislas dzīvnieki ir vienmēr pieprasīti.

Saimniecībai piešķirts bioloģiskais sertifikāts gaļas liellopiem un ziemas kviešiem, un tā 2017. gadā konkursā Sējējs apbalvota kā labākā bioloģiskā lauku saimniecība Latvijā.

Nav gatavi maksāt vairāk

D. Meldere ir pārliecināta, ka arī bioloģiskais saimnieks var būt ražīgs. Pērn Kolumbi strādāja ar aptuveni 190 tūkst. eiro lielu apgrozījumu, bet šogad tas tikai kāps. Attīstot gaļas liellopu audzēšanu, saimniecībā pakāpeniski kāpināti lauksaimnieciskās ražošanas apjomi, apsaimniekojot jaunas zemes platības, palielinot gaļas liellopu skaitu un modernizējot ražošanas tehnoloģijas. Arī nākotnes ambīcija ir nekad neapstāties, tikai augt un attīstīties. «Vai tad vajadzīga robeža? To nevajag. Tiklīdz cilvēks sāk domāt, ka ir pati pilnība, viņa attīstība apstājas. Tāpēc Kolumbos ir nebeidzamais stāsts,» smaida D. Meldere.

Tomēr, ja atsevišķi runā par gaļu, tad šajā lauciņā par bioloģiskajiem produktiem diemžēl cilvēki Latvijā nav gatavi maksāt vairāk. Savukārt ražošanas izmaksas ir lielas, ko kāpina bioloģiskā barība, piebarošana. D. Meldere lēš, ka viņas saimniecībā viena zīdītājgovs izmaksā ap trim eiro dienā. Tas ir daudz – gadā gandrīz 1000 eiro. «Kad jāpārdod teļš, tam jāatpelna arī mammas izmaksas. Pārdodot vaislai, iznāk nopelnīt, bet gaļai – stipri jādomā, jo gaļas bizness Latvijā klibo. Nevaram patērēt savā vietējā tirgū pašu saražoto produkciju,» piebilst D. Meldere.

Līdz eksportam netiek

Kolumbos strādā ar piecām pieprasītākajām gaļas liellopu šķirnēm – Šarolē, Limuzīnas, Simentāles, Vagjū un Angus. Ganāmpulkā ir gandrīz 500 dzīvnieku, tostarp ap 200 zīdītājgovju. Visi ir ģenētiski toli jeb bez ragiem. Lielākais dzīvmasas pieaugums ir Šarolē un Simentāles dzīvniekiem. Gaļas ražošanai pat pārsniedz divus kilogramus diennaktī. Vaislai tik liels dzīvmasas pieaugums nav nedz ieteicams, nedz vēlams. Tam paredzētajiem dzīvniekiem jāattīstās vienmērīgi, kompakti – vaislas buļļiem līdz 1,5 kilogramiem, telēm līdz 0,9 kilogramiem diennaktī.

Pamatganāmpulks izveidots no Vācijā un Zviedrijā iegādātiem kvalitatīviem dzīvniekiem. Augstvērtīgi vaislinieki maksā ap 6,5 tūkst. eiro, bet var sa- sniegt arī visus 10 tūkst. eiro. Pērn izdevās realizēt 115 dzīvniekus vaislai – gan teles, gan buļļus. Šogad jau vairāk. Līdz vaislas dzīvnieku eksportam D. Meldere nemaz netiek, jo knapi pietiek, lai apmierinātu Latvijas tirgus pieprasījumu.

Vīrs neļauj šaut pār strīpu

Par krietnu soli augšup saimniecībā liecina nupat par 2,3 milj. eiro iekārtotais zīdītājgovju komplekss, kas ietver barības sagatavošanas cehu ar visām iekārtām, siena šķūni, sakārtotu infrastruktūru – pievedceļus un nobrauktuves, lai ikdienas darbs kvalitatīvāks un tīrāka vide. Šis ir viens no pieciem Kolumbu veiksmīgi realizētajiem projektiem ar ES fondu līdzfinansējumu. D. Meldere rēķina, ka kopumā apgūti ap trim milj. eiro. Viņa spriež, ka kopumā aprēķiniem jābūt skrupuloziem un pamatīgiem, lai izdzīvotu un attīstītos arī tad, kad ES nauda vairs nebūs pieejama. «Mans darbības lauciņš ir tīršķirnes dzīvnieku audzēšana, ciltsdarbs, pārraudzība. Ir daudz enerģijas darboties, savukārt vīrs Aigars visu redz ciparos. Viņš ir mans «kalkulators», kurš pasaka, kas ies un kas neies cauri, ja šauju pār strīpu,» neslēpj D. Meldere.

Jāpiebilst, ka Aigaru Melderi var dēvēt par lielā uzņēmuma Lāses AM «smadzenēm». Viņš ir tā īpašnieks. Uzņēmumam ir arī bioloģiski sertificēta kautuve, tas nodarbojas ar liellopu kaušanu, pārstrādi. Lielajai saimniecībai piedevām pieder kuldīdzniekiem labi zināmais veikals, kurā var iegādāties arī Kolumbos ražoto bioloģisko gaļu. «Mēs viens otra lauciņā nejaucamies, bet ļoti labi saprotamies,» piemetina D. Meldere.

Vēl Kolumbu gaļu var nobaudīt atsevišķos restorānos, tostarp Kuldīgas Bangertā, kas patīkami izceļas ar vietējo ražotāju piedāvājumu. «Kopumā te vēl strādājam un eksperimentējam, jo piedāvājumam jābūt vienmērīgam, nemainīgi kvalitatīvam. Te Latvijas lopu audzētājiem vēl mēdz misēties, tamdēļ vairums vērtīgākos gaļas gabalus iepērk no ārzemēm,» teic D. Meldere.

Subsīdijas mērķi attaisno

Saimniecība kopā apsaimnieko nepilnus 500 ha zemes, ik gadu platības palielinot par 15–20%. Taču tas vairs nav tik vienkārši, jo ir liela zemju konkurence un cenas aug. Loģiski, ka lauvas tiesu – ap 300 ha – aizņem sētie ilggadīgie zālāji. Ziemas kviešus izmanto tikai liellopu piebarošanai, un tam ar 20 ha pietiek.

Interesanti, ka Melderi iekopuši arī nelielu austrumu galegas lauku, kā arī saimniecībā pirmo gadu aug lekna kukurūza tai pašā bioloģiskajā saimniekošanas sistēmā. Lai veiksmīgāk izpildītu prasības, uzņēmums strādā pēc slēgtā cikla principa. Proti, pats saražo liellopiem visu nepieciešamo barību, bet no tiem iegūst mēslojumu augu platībām. D. Meldere uzsver, ka liels atbalsts ir subsīdijas, kas biosaimniecībām ir lielākas nekā tradicionālajā lauksaimniecībā. Piemēram, standarta vienotais platībmaksājums ir ap 60 eiro gadā par hektāru, kam zaļi domājošie saimnieki var pieskaitīt 90 eiro. Kolumbos subsīdijas attaisno savu mērķi. Tās tiek ieguldītas saimniecības attīstībā.

Smaga darba rezultāts

D. Meldere nekad nav bijusi ar lauksaimniecību uz «jūs». No bērnības apgūta apiešanās ar piena govīm. Lai arī, viesojoties Kolumbos un runājot ar aizrautīgo saimnieci, viss šķiet bezgala viegli un plūstoši, noslēgumā D. Meldere atzīst, ka viss redzamais ir smaga darba rezultāts. Pirms tam uzņēmēja bija devusies arī peļņā uz ārzemēm, taču pēc atgriešanās visi apstākļi atkal salikās par labu lauksaimniecībai. Proti, bija gan liels izsalkums pēc zināšanām, gan iespēja gūt praktisku pieredzi, strādājot dāņu uzņēmumā, gan notika liktenīgā tikšanās ar tobrīd jau lauksaimniecības virpulī ierauto Aigaru Melderi. Nu jau arī piecus gadus vecais dēls Roberts atbalsta mammu garajās darba stundās, saprotoši ļaujot mammai atpūsties, kad nogurums ņēmis virsroku.