Labos laikos pieņēmumi par savu varēšanu sadzīvot ar risku var izrādīties pārlieku bravūrīgi

Investoru psiholoģija

Lai veiksmīgāk veiktu dažādus ieguldījumus, investoram būtu jāpiestrādā pie savu emociju izprašanas. Mēdz teikt, ka mazo investoru visbiežāk uzvar tieši psiholoģija, kad dažādu emociju iespaidā gluži kā par spīti tiek pieņemti nepareizi lēmumi, kas mazina peļņu vai pat iedzen lielākos zaudējumos. Arī slavenais investors Bendžamins Greiems teicis: «Investora galvenā problēma – pats lielākais ienaidnieks, visticamāk, būs viņš pats.» Tādējādi ne velti pirms dažādu investīciju veikšanas bieži tiek vērtēti ieguldītāju riska profili. Populāri to baņķieriem darīt ar aptauju palīdzību, kur tad tiek aptuveni izsecināts, kāda ir konkrētās personas spēja sadzīvot ar risku.

Risks kļūst par emociju

Investoru psiholoģijas pētnieki gan vērš uzmanību uz to, ka bieži vien gadās tā, ka šīs aptaujas uzzīmē vien aptuvenu un visai teorētisku riska apetītes bildi. Piemēram, The Wall Street Journal komentētājs Džeisons Cveigs teic – var kādā aptaujā paprasīt, vai baidies no čūskām. Tu, protams, vari atbildēt, ka «it kā nē». Tomēr, kad tev klēpī iemet dzīvu klaburčūsku un tad paprasa šo pašu jautājumu, atbilde, ja tāda vispār sekos, un emocijas var būt pilnīgi citādākas, nekā esi norādījis aptaujā.

Zināmas līdzības varot vilkt ar investēšanu. Atbildot uz kādas aptaujas jautājumiem, ir viegli norādīt, ka būsi dzelžains ilgtermiņa investors vai arī, ka akcijas (vai kādus citus aktīvus) braši sāksi iegādāties gadījumā, ja to cena saruks par 10%, 20% vai pat 40–50%, un tādā veidā gūsi lielāku labumu no lētiem pirkumiem un situācijas, kad šo aktīvu vērtība atkal sāks celties. Tiesa gan, jau daudz grūtāk kaut ko tādu ir īstenot realitātē, kad tirgū ilgi dominē spilgta sarkanā krāsa, visi runā par jaunu finanšu krahu, darbvietu cirpšanu, sāk parādīties pārdomas par pietiekamiem līdzekļiem ikdienišķiem tēriņiem un, piemēram, ģimene lūdz, lai vairs šajās liesmās nesadedzini vēl lielāku apmēru naudas. Tiek norādīts – tad risks vairs nav jēdziens, tas ir kļuvis par emociju. Šajā ziņā var citēt slaveno bokseri Maiku Taisonu: «Visiem ir plāns līdz brīdim, kad tie dabū pa seju.»

Mazajam investoram svarīgi izvērtēt to, cik emocionāli viņš uztver tirgu un kā tieši viņam emocijas liek pieņemt nepareizus lēmumus. Tiesa gan, teorētiskas aptaujas ne vienmēr precīzi to ļauj noteikt. Dažkārt var sanākt, ka aptauja liecina, ka investora riska tolerance ir samērā liela, lai gan patiesība tā, pienākot reāliem sarežģījumiem, tāda tomēr nav. Vēl svarīgi ir atcerēties par savu ieguldījumu termiņu, mērķiem un arī riska kapacitāti.

Bezgala daudz mainīgo

Šāda riska tolerances pētīšana būtu saprotama, ja kādai personai tā būtu konstants lielums.

Investoru psiholoģijas pētnieki gan klāsta, ka patiesībā riska tolerance ir ļoti izteikti atkarīga no katras individuālas situācijas jeb vēlme uzņemties finanšu risku atkarīga no bezgala daudz dažādiem, mainīgiem apstākļiem. Piemēram, gan no tā, kādā gaismā šie ieguldījumi tiek pasniegti, gan – kādā garastāvoklī esi konkrētajā brīdī: vai esi priecīgs, bēdīgs, noraizējies, dusmīgs. Vēl svarīgi, protams, ir tas, kāda ir tava pagātnes pieredze (tas var formēt to, kādas ir tavas gaidas par nākotni, piemēram, ja investēšanas sākumā piedzīvoti lieli zaudējumi, tas var visu atlikušo dzīvi nozīmēt mazāku risku uzņemšanos) un kā pēdējā laikā klājies tirgum – investoru pieņēmumi un bieži vien arī ekspertu prognozes par nākotni patiesībā visai regulāri ir nesenās pagātnes projekcijas. Izpētīts, ka tolerance pret risku var būt atkarīga no tā, cik daudz līdzekļu personai ir bijis laika posmā no 18 līdz 25 gadiem, no kuras valsts un pie kuras kultūras tā sevi pieskaita, vai persona ir sieviete vai vīrietis (un vīrieša gadījumā, piemēram, vai tev nesen pie pleca nav pieskārusies sieviete; sievietes gadījumā – cik vīriešu atrodas telpā).

WSJ piebilst – pārdomas par savu riska toleranci konkrētajā brīdī ietekmē ne tikai tas vien, tās var koriģēt tas, vai esi paēdis, vai smēķē un cik sen esi to darījis, kāds ir tavs svars, vai, domājot par risku, uz galda biji uzlicis kājas, vai pēdējās dienās nav bijušas ziņas par kādu aviokatastrofu, vai ārā spīd saule, vai nav vajadzība apmeklēt tualeti, vai apkārt ir kāda patīkama smarža, vai nesen nejuties apkaunots, vai iepriekšējo 10 minūšu laikā esi izdzēris kādu cukurotu dzērienu, vai nupat tava mīļākā sporta komanda uzvarējusi vai zaudējusi kādu svarīgu spēli utt. Rezumējot – riska tolerance var būt atkarīga no ļoti daudz un dažādiem faktoriem, par kuriem konkrētajā mirklī pašam var nebūt gandrīz nekādas nojausmas.

Pārsvarā līdzekļu pārvaldnieki mēģina izsecināt, ar cik lieliem zaudējumiem klients var samierināties. Savukārt klientiem ir grūti izvērtēt savas reālās emocijas no šādiem zaudējumiem. Turklāt, jo interesantāk, tās vienmēr draud būt sāpīgākas, nekā sākotnēji domāts, – sajūtas saistībā ar finanšu zaudējumiem tiek apstrādātas tajā pašā smadzeņu daļā, kur notiek atbilde uz dzīvībai bīstamām situācijām. Pētījumi liecina, ka emocijas, piemēram, no 1000 eiro zaudēšanas mēdz būt pat divreiz spēcīgākas, nekā emocijas no 1000 eiro iegūšanas.

Vērtēt riska kapacitāti un atcerēties mērķus

Ieteikums, lai labāk noteiktu savu spēju sadzīvot ar risku, ir vērtēt savu iepriekšējo pieredzi, ja tas ir iespējams. Proti, vislabāk izsecināt to, kādas sajūtas tevi pārņems nākamās krīzes laikā, izgaismos tava rīcība iepriekšējās krīzes laikā. Ja tas netiek ņemts vērā, var atkārtoties tās pašas iepriekšējās kļūdas. Protams, šajā pašā laikā pagātni izvērtēt nebūt nav viegli, un psiholoģijas pētnieki teic, ka mūsu atmiņa bieži iekārtota tā, ka dažādus notikumus atceramies, lai par savu pagātnes rīcību justos labāk (pašu atmiņas tiek nedaudz piekoriģētas). Piemēram, daudzi investori pēc kāda laika var sākt domāt, ka to pagātnes zaudējumi bijuši mazāki nekā patiesībā, bet guvumi – lielāki. Kā ieteikums dažkārt tiek norādīts, ka par pagātnes notikumiem un personas tā brīža emocijām un lēmumiem nepieciešams uzzināt arī līdzcilvēku atmiņas.

Arī tā saucamā riska apetīte ir vien daļa no vienādojuma. Tikpat svarīga un varbūt pat daudz svarīgāka ir riska kapacitāte jeb tas, kādus riskus investors vispār, ņemot vērā viņa šā brīža aktuālo situāciju, var uzņemties, lai nesagrautu savus nākotnes finansiālos mērķus.

Bieži vien tiek izcelts nepieciešamais risks, lai sasniegtu nākotnes mērķus. Tiesa gan, tas var novest pie tā, ka uzņemtie riski šo mērķu piepildīšanai ir pārlieku lieli. Rezultāts var būt finansiāla katastrofa, kad ne tikai netiek sasniegti uzstādītie mērķi, bet arī ir jau zuduši līdzekļi kādu ikdienišķu vajadzību segšanai. Pētnieki norāda – jebkura indikācija, ka ieguldījumu mērķi var tikt sasniegti, tikai un vienīgi uzņemoties lielāku risku, nekā ir gan investora riska tolerance, gan kapacitāte, ir signāls tam, ka viņam vai nu būtu jākrāj krietni vairāk, vai arī jāsamazina savas gaidas.

Svarīgi ir arī mērķi. Dž. Cveigs piebilst – jūs nevarat zināt, cik daudz risku uzņemties, ja neizvērtējat, cik daudz jums vajadzēs nākotnē. Viņš piebilst, ka labs investors un finanšu padomdevējs vairāk laika veltīs tieši ieguldījumu mērķu un riska kapacitātes analīzei, nevis ļoti mainīgajai riska tolerances analīzei.