Visas durvis pasaulē ir vaļā
Ja pirmā banketu biznesa pieredze nebūtu gūta jaunības maksimālismā, studējot pēdējos kursos, iespējams, Ezītis miglā nemaz nebūtu
Ēdināšana
Bāru zīmola Ezītis miglā izveidotāji Lauris Streņģe un Ronalds Undzēns spriež, – biznesa veiksmes atslēga ir tā, ka cilvēki no Ezītis miglā negaida ļoti daudz, taču saņem nedaudz vairāk par gaidīto. Gadu gaitā viņi ir pārliecinājušies, ka vidusmēra cilvēku, kuri nevēlas kafejnīcā atstāt visu algu, ir vairāk nekā to, kuri var atļauties apmeklēt augsta līmeņa restorānus.
Šobrīd Latvijā ir jau 14 bāri Ezītis miglā, un to izveidotāji cer, ka kādudien tie būs arī ārpus Latvijas. Vairāk par biznesa rašanos, attīstību un arī kļūdām viņi stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Tallinas ielas kvartāla Rīgā un Tērbatas ielas Ezītis miglā ir pēdējie no jaunpienācējiem?
Ronalds Undzēns (R.U.): Tallinas ielas ezīti atvērām pirms gada, 1. septembrī, tādā kā demo režīmā kopā ar Ezīšfestu, kas toreiz tur notika pirmo reizi. Pa īstam šis ezis atvērts šī gada martā. Maijā atvērti divi franšīzes ezīši Hospitāļu un Tērbatas ielā.
Cik liela ir jūsu saimniecība?
R.U.: To jau ir tik daudz, ka nevar pat saskaitīt. (Smejas). Kopā ir 14, bet mūsu pašu ezīši ir pieci. Daļa ir franšīzes, daļa pa pusei franšīzes, pa pusei mūsu – atvērtas uz sadarbības līguma pamata.
Augustā visos ezīšos kopā ar franšīzēm strādāja aptuveni 363 darbinieki, ieskaitot daudzos nepilnas slodzes darbiniekus. Apgrozījums tad bija 880 tūkstoši eiro, un nodokļos nomaksātā summa sasniedza eju 200 tūkstošus eiro.
Un gada griezumā?
Lauris Streņģe (LS.): To grūti pateikt, jo ir nākuši klāt jauni bāri, daudz kas mainās.
Kā atšķiras jūsu pašu un franšīzes bāri?
R.U.: Visi ir īsti ezīši, vienkārši atšķiras īpašnieku sastāvs.
Tas ir domāts risku diversifikācijai vai vienkārši ir vietas, kam vairāk ticat, tāpēc esat paši īpašnieki?
L.S.: Nē, drīzāk – pirmie ir tie, ko mēs paši sen, sen izveidojām, pārējās ir franšīzes. Visu laiku vērtējam telpas, un cilvēki arī visu laiku interesējas par franšīzes iespējām. Daudzi paši vēlas atvērt kafejnīcu, taču nezina, kā rīkoties, un mēs piedāvājam iespēju atvērt Ezīti miglā. Nav tā, ka kaut kā īpaši skatāmies, pašiem to darīt vai labāk uzticēt kādam citam. Dažādi varianti ir iespējami. Paši jau nevaram visu pasauli pārvaldīt. Tāpēc ir forši, ka ir tādi jauni, entuziasma pilni cilvēki, kuri grib savu biznesu sadarbībā ar mums.
Kuri ir tie senākie «ezīši», kas pieder jums pašiem?
L.S.: Mūsu ģimenei pieder abi bāri Vecrīgā Aldaru un Palasta ielā, Teikā, Laboratorijas ielā un Āgenskalnā. Šobrīd gan Āgenskalna ezītis ir slēgts uz rekonstrukciju, mājai nepieciešams nopietns remonts, tāpēc bārs tika aizvērts. Esam pārliecināti, ka tas atgriezīsies un darbosies ar dubultu jaudu.
R.U.: Labā ziņa ir tā, ka telpas būs daudz plašākas nekā līdz šim. Tas bija viens no mūsu mazākajiem bāriem, tagad būs normāla izmēra ezītis.
Kā tiekat galā ar visu šo saimniecību?
L.S.: Mums ir ļoti liela komanda, kurā katrs dara savas lietas. Kaut vai franšīzes bāru gadījumā – katrs īpašnieks ir uzņēmuma saimnieks. Tas palīdz to visu pārraudzīt. Varbūt mums atlec tikai maza daļiņa, taču šādā veidā zīmols ir spējīgs augt arvien lielāks.
Franšīze tomēr saistās ar risku. Kā nodrošināt, ka partneri bāru vada tāpat, kā jūs to darītu?
L.S.: Pirms gada sākām tādu interesantu lietu kā franšīzes grāmatas veidošanu, jo parādās arvien vairāk vietu un bija tieši tā, kā jūs sakāt, – ir grūtāk visu pārraudzīt, un ir liels risks, ka kāds kaut ko dara nepareizi. Sāka nākt sliktas atsauksmes, ko mēs īsti nevaram kontrolēt. Sapratām, ka vajadzīga palīdzība gan franšīzes vietās, gan pašiem, lai sakārtotos, un pasaucām palīgā cilvēkus, kuri palīdzēja uztaisīt šo franšīzes grāmatu. Tā ir rokasgrāmata, kas mums pašiem palīdzēja saprast, kas esam, ko darām. Tāpat tagad arī franšīzes ņēmējiem ir vienkāršāk sekot līdzi, lai visi ezīši būtu līdzīgi. Mums komandā ir cilvēks, kurš bārus pārbauda, vai viss ir kārtībā, vai darbinieki ievēro visus noteikumus.
Citiem uzņēmumiem, kur visas vietas ir vienādas, franšīzes grāmatās ir bildes, kā jāizskatās letēm, krēsliem, galdiem, darbinieku formastērpiem. Jums katrs ezītis ir citāds.
L.S.: Mums uzsvars nav uz to, ka jābūt vienādiem.
R.U.: Katrs ezītis ir citāds, bet ir kopējie elementi un dizains, kas raksturo ezīti.
Kas tas ir – kas pasaka, ka šis bārs ir Ezītis miglā, nevis kāds cits?
R.U.: Tā ir sajūta, ieejot iekšā. Līdz šim visus ezīšus ir veidojusi viena māksliniece, un viņa daudz maz vienādā stilā to dara. Varbūt sienu apdare ir citāda, bet stils ir vienots.
Kā jūs saprotat, ka konkrētās telpas ir īstās, ka noteikti jābūt ezītim?
R.U.: Ļoti svarīga ir sajūta – būs vai nebūs. Tāpat katrā potenciālajā vietā izvērtējam cilvēku plūsmu, telpu nomas cenu, citus faktorus.
Tātad ekselis plus sajūtas?
R.U.: Jā, tieši tā. Analizējam arī blakus esošos konkurentus. Jāskatās, kā tiem iet.
Vēl pirms Ezītis miglā jums bija banketu bizness, tas bija laikā, kad vēl studējāt RTU?
R.U.: Tas tiešām bija jau tik sen? Jā, laikam vēl studiju laikā, kādā pēdējā kursā. Pirmajos kursos paši strādājam citos bāros un kafejnīcās un pamazām nelielā apjomā sākām nodarboties ar banketiem. Pirmais ezītis bija Palasta ielā Vecrīgā, aiz RTU, kas joprojām arī pastāv un tā arī saucas – Vecais ezītis miglā. Kad Skaņu fabrika izvācās, pārņēmām telpas, un tagad bārs ir divreiz lielāks. Tikko nosvinējām deviņu gadu jubileju. Atvērām to pašā krīzes epicentrā. Sākām ar zemu cenu, bijām tāda kā ballīšu un izklaides vieta. Tad pamazām iestrādājāmies, cilvēki nāca pie mums, jo viņiem patika. Un tad sākām pavairot ezīšus.
Sākumā daudz vairāk mēģinājām dažādas citas koncepcijas. Bija YOLO, La Moustache, ēdnīcas un vēl citi varianti, bet nekas no tā nav aizgājis tik labi kā Ezītis miglā, tāpēc pie tā esam palikuši. Nākotnes plānos ir arī citi projekti; nav tā, ka esam atmetuši ar roku jaunām idejām. Mēģinām sajust, ko vēl varētu pamēģināt.
L.S.: Vēl mums bija peintbola laukums. Sākumā manos laukos, tad Katlakalnā, Ziepniekalnā un Mežaparkā. Peintbola laukums Mežaparkā arvien eksistē, bet tas vairs nepieder mums.
Kas ir ieguvumi un trūkumi, sākot biznesu tik agrā vecumā?
L.S.: Galvenais pluss ir bezbailība. Šķiet, ka visas durvis ir vaļā, dodies tikai taisni uz priekšu. Varbūt tas, ka neesi nozares profesionālis, palīdz, jo izdari kaut ko tādu, ko tas, kurš ir nostrādājis kādā sfērā desmit gadus, nemaz nespēj iedomāties.
R.U.: Tas ir jaunības maksimālisms. Protams, tiek pieņemti arī daudzi pārsteidzīgi lēmumi, bet, ja mēs nebūtu to visu sākuši jaunības maksimālismā, iespējams, ezītis nemaz nebūtu.
Vai maksimālisms joprojām ir ar jums, vai neesat to atstājuši kādā pieturā pa ceļam?
L.S.: Cenšamies to vilkt līdzi, lai vienmēr ir fonā un palīdz saprast, ka visas durvis pasaulē ir vaļā.
R.U.: Laika gaitā parādās pieredze, pragmatisms, skepse pret lietām, kādas agrāk nebija. Iegūtā pieredze palīdz. Ko mēs zaudējām, tik ātri sākot? Grūti teikt. Varbūt uzdzīvi. Taču, atverot ezīti, mums uzdzīves it kā bija diezgan daudz. Zinu! Erasmus programmā neaizbraucām. Taču to varbūt vēl var paspēt, ja nav vecuma ierobežojuma. (Smejas).
Deviņi gadi ir diezgan ilgs laiks. Kā noturēt bāru dzīvu tik ilgi?
L.S.: Jā, tas ir tiešām ilgi, jo pārsvarā bāri tiek atvērti un aizvērti. Tiešām grūti pateikt, kāpēc tam izdevies tik ilgi pastāvēt.
R.U.: Tas noticis, visu laiku strādājot, pieslīpējot koncepciju, skatoties, kas klientiem patīk un kas nepatīk, attīstoties, mācoties. Skatāmies, kas citur notiek, ejam līdzi laikam. Ir svarīgi noturēt produktu augstā kvalitātē, tāpat ir nepieciešams ieviest kaut ko jaunu.
Piemēram?
R.U.: Šobrīd ļoti moderni ir vegānie ēdieni un beziepakojuma kustība. Tāpēc lēnām atsakāmies no plastmasas taukiem, salmiņiem.
L.S.: Ik pa brīdim ir kāds modes kliedziens. Piemēram, tagad ir Aperol Spritz un džintonika ēra. Tie bija šīs vasaras hīti. Pamazām sāk parādīties interese par tekilu.
R.U.: Varētu teikt, ka uzvaras gājienu piedzīvo amatalus. Skaita ziņā tagad piedāvājums ir ļoti plašs. Lai gan cena nav ļoti zema, mērķauditorija ir gatava maksāt. Varbūt uz amatalus rēķina ir nedaudz nokrities izdzerto kokteiļu apjoms, taču tas viss ir normāli.
Kas būs nākamais modes dzēriens? Kā to paredzēt, un kā tam sagatavoties?
L.S.: To jau parāda tirgus kopumā un sociālie tīkli. Tagad tendences ir diezgan viegli atkost. Cilvēki konkrētos dzērienus izvēlas arvien biežāk. Vienkārši redzi, ka pēkšņi sāk pietrūkt džins un toniks, lai gan agrāk tas visu laiku stāvēja plauktā un neviens nedzēra. Šādi signāli liecina, ka ir jāspiež, jāveido attiecīgi piedāvājumi, lai cilvēkiem patiktu, jāveic kādas aktivitātes saistībā ar to.
Izskatās, ka cilvēki bāros vairs nelieto tik daudz alkohola. Uz vienu cilvēku izdzerto dzērienu apjoms ir drusciņ mazāks nekā agrāk. Ir daudz apmeklētāju, un kopumā tiek izdzerts daudz alkohola, bet vidēji viens cilvēks izdzer mazāk, vairs nepiedzeras. Vidēji tie ir kādi trīs dzērieni. Tas ir pozitīvi. Tagad cilvēki izdzer pāris aliņus vai kādu citu dzērienu, paēd, labi pavada laiku.
R.U.: Virtuvē bestsellers arvien ir burgeri un frī. Varbūt kādreiz atgriezīsies karbonādes ar siera restīti.
Ezītis ir studentu bārs vai tomēr ne gluži?
R.U.: Jā, joprojām tas ir studentu bārs, bet auditorija ir paplašinājusies. Jau no pirmsākumiem Vecrīgā apmeklētāju vidū ir bijuši daudzi tūristi. Taču,jā, pamatauditorija ir jaunieši un studenti. Tiem, kuri pie mums nāca pirms deviņiem gadiem, parādās ģimene, mājas ārpus Rīgas.
L.S.: Mēs reti satiekam tos, kuri nāca pie mums pirms deviņiem gadiem uz Palasta ielas ezīti, kad paši strādājām aiz bāra letes. Taču, kad viņi atnāk, uzņemam ar prieku.
R.U.: Biežāk viņi atnāk kādos svētkos – uz Ezīšfestu vai bāru dzimšanas dienu. Ikdienā mēs paši arī neesam tik bieži uz vietas, nevaram visus satikt. Tikai Facebook redzam, ka kāds ir bijis pie mums. Publika mainās, un tas biznesā ir labi.
Kā ezīši šajos gados ir mainījušies?
L.S.: Agrāk, kad tikko atvērāmies, vairāk koncentrējāmies uz dzērieniem – bārs kā jau bārs. Ēdieni bija tikai kā papildu piedeva, lai reizēm ir kaut kas, ko uzēst – kartupelītis vai kas tāds. Savukārt šobrīd daudzos no ezīšiem diezgan lielu daļu no apgrozījuma veido ēdieni.
Tas nozīmē, ka bāram ar dzērieniem vien grūti izdzīvot vai ka cilvēki vienkārši grib arī paēst?
L.S.: Grūti pateikt. Mūsu piedāvājums droši vien kļuva arvien plašāks un apmeklētājiem pieņemamāks, viņi sāka to novērtēt. Cilvēki arvien vairāk mūsu bārus sāka asociēt ne tikai ar dzērieniem, bet arī ar ēdienu. Protams, ir cilvēki, kuri vēl arvien atceras Palasta ielas ballītes, bet jaunais klientu loks jau sāk bāru asociēt arī kā vietu, kur atnākt un labi paēst par saprātīgu cenu.
Deviņi gadi ir ilgs laiks, kas bijuši lielākie kāpumi un kritumi?
R.U.: Katrs foršais moments ir jauna bāra atvēršana. Tie vienmēr ir lieli svētki, parasti atnāk daudzi cilvēki. Arī Ezīšfests, dzimšanas dienas, koncerti.
L.S.: Bedres ir negatīva pieredze, piemēram, kādu laiku dzīvē vai uzņēmumā, esot kopā ar neīstajiem cilvēkiem.
R.U.: Protams, pašu pieļautās kļūdas.
Kas ir bijušas lielākās kļūdas?
L.S.: To ir bijis tik daudz, ka nevar visas atcerēties. Bez kļūdām jau neko īsti nevar izdarīt. Taču mēs esam tur, kur esam, jo pieļāvām tieši tās kļūdas.
R.U.: Mēs kaut kā mēģinām nepaturēt galvā slikto, kas noticis, – par laimi vai par nelaimi.
Vai viena no kļūdām bija arī Gaismas pils restorāna maksātnespēja?
L.S.: Reizēm biznesā tā gadās. Mums tā ir jauna pieredze, bet vērtīga. Droši vien mūsu cerības bija pārāk lielas. It kā rezultāti bija labi, cerējām, ka kārtis pagriezīsies uz pareizo pusi, bet pārāk ilgi to vilkām. Tad arī gadās nonākt tādās maksātnespējas problēmās. Ir jāatrod pareizais brīdis, kad izstāties no spēles.
Kas nosaka to, ka ezīši parasti ir pilni? Nav daudz tādu vietu.
R.U.: Ieejot iekšā, ir laba atmosfēra, ir forša koncepcija, un cilvēki jūtas nepiespiesti, brīvi, kā mājās. Mēs mēģinām nodrošināt foršu produktu, garšīgus burgerus, frī, labus kokteiļus. Ja cilvēkiem patīk, nav iemeslu, lai tie neatgrieztos.
L.S.: Man šķiet, ka cilvēkiem patīk vienkāršais, nepiespiestais, neuzspīlētais. Varbūt ne tik ļoti – tādas noslīpētās un ļoti sakārtotās vietas. Protams, cilvēki ir dažādi – vienam patīk viens, citam kaut kas cits. Taču redzam, ka šāda vieta, kur ir diezgan brīva atmosfēra, cilvēkiem patīk. Cilvēki no ezīšiem negaida ļoti daudz, bet saņem nedaudz vairāk. Par katru neapmierināto klientu un slikto atsauksmi ļoti pārdzīvojam un analizējam, kas tam bija par iemeslu. Cenšamies panākt, lai nākotnē tā nebūtu.
R.U.: Mūsu darbs ir, lai cilvēks, kurš te atnāk, būtu priecīgs un garšīgi paēdis.
L.S.: Saglabāt maksimālo haipu ir ļoti grūti. Var vienkārši izbaudīt brīdi, kad viss labi griežas un ir super, un pēc tam vienkārši censties visu noturēt gana labā līmenī. Varbūt nevajag censties saglabāt to pašu augstāko punktu, kas Latvijā ir vienu īsu brīdi. Ir moments, kad cilvēkiem šķiet, ka kāda vieta ir foršākā, visi iet tikai uz turieni. Pēc tam daļa cilvēku turpina uz turieni iet, jo vieta ir laba, noslīpēta, kvalitatīva. Domāju, ka neviena vieta, kas kādā brīdī ir bijusi ļoti apmeklēta, tā ātri nenomirst.
Kā tikt galā ar negatīvajām atsauksmēm, jo īpaši šodien, kad lielākā daļa no tām uzreiz tiek publicētas internetā?
L.S.: Komunicējam ar tiem cilvēkiem, kam ir bijusi negatīva pieredze, un mēģinām noskaidrot problēmu, kaut kā iepriecināt un nodrošināt, lai nākotnē nekas tāds neatkārtotos. Runājam ar darbiniekiem, runājam ar klientiem. Skatāmies, vērtējam, analizējam, ieviešam inovāciju.
R.U.: Reizēm negatīvās atsauksmes ir nepamatotas. Reizēm, kad veicam izmeklēšanu, izrādās, ka cilvēkam vienkārši bijusi slikta diena un viņš daudziem liek sliktas atsauksmes.
L.S.: Piemēram, reiz ielika vienu zvaigznīti Facebook, kad Ezīšfesta laikā kāds nevarēja ienākt Tallinas ielas kvartālā, jo bija pārāk pilns. Gadījumi ir dažādi.
Kā nepārdzīvot pārāk daudz?
R.U.: Nevajag pārdzīvot, jāņem viss drusku vieglāk.
L.S.: Ar katru negatīvo atsauksmi uzaug biezāka āda.
Kā to ādu nepadarīt pārāk biezu?
L.S.: Jāatrod līdzsvars, jādara lietas, kas tomēr to neitralizē. Braucam uz copi.
R.U.: Droši vien palīdz meditācija.
Vai Vecrīga joprojām ir karstākais punkts izklaižu kartē? Varbūt rodas arī citas vietas un apkaimes, kur ir stilīgi pavadīt laiku?
L.S.: Vecrīgā joprojām ir karsti. Nav tā, ka kaut kas ārkārtīgi būtu gājis uz leju. Varbūt vairs nav tik liels haips par Vecrīgu kā agrāk un attīstās arī citas vietas, piemēram, Tallinas ielas kvartāls ir liels veiksmes stāsts. Tāpat arī Hospitāļu iela, kur ir mūsu visjaunākās franšīzes bārs. Šī vasara tur bija ļoti laba. Arī Kalnciema ezītis rāda ļoti labus rezultātus.
Kur būs nākamais Ezītis miglā? Vai šī sezona ir galā?
L.S.: Mēs visu laiku skatāmies telpas dažādās vietās. Tagad diezgan aktīvi pētām mikrorajonus, runājam ar dažādiem cilvēkiem, kuri interesējas par franšīzi. Visdrīzāk, nākamais ezītis būs kādā mikrorajonā.
R.U.: Vai arī kādā pilsētā ārpus Rīgas. Taču konkrēta vieta šobrīd vēl nav padomā.
Ik pa laikam kaut kas interesants parādās apkaimēs ārpus Rīgas centra, bet parasti tam visai ātri pienāk beigas. Meža iela laikam ir labais piemērs, kad kvartāls lēnā garā piepildījās ar jaukām vietām.
L.S.: Ir zīmoli, kas pārstāvēti mikrorajonos. Piemēram, tas pats pasaules zīmols McDonald’s vai vecā labā Čili pica. Ir koncepcijas, kas strādā mikrorajonos. Un tas nozīmē, ka kaut ko tur var uztaisīt. Mūsu mērķis būtu radīt kaut ko tādu, kas vajadzīgs cilvēkiem mikrorajonos. Piemēram, Imantā ir ļoti liels cilvēku skaits, bet tur grūti atrast brīvas telpas.
Kā paši izvēlaties, kur aiziet pasēdēt?
L.S.: Mums jau viegli izvēlēties – ezīši ir daudzviet. Kurš ezītis ir tuvāk, uz to arī ejam.
R.U.: Mēs ejam arī ciemos gan Latvijā, gan ārpus tās. Ir forši paskatīties, kā strādā citi, uzsūkt jaunu pieredzi, sajūtas.
Kam pievēršat uzmanību, kad uz kādu vietu aizejat kā klienti? Kas jums ir svarīgi?
L.S.: Es sagaidu to, lai būtu vienkārši un saprotami, lai nav nekādu pārspīlējumu, lai ir draudzīgi. Tas tagad ir moderni, un pārsvarā apkalpojošais personāls ir draudzīgs. Un lai nav pārāk dārgi.
R.U.: Es sagaidu interesantu pieredzi. Reizēm pat izbaudu, ja pieredze ir interesanta, negatīva vai pat rupja apkalpošana. Tas arī piedod kādu odziņu. Kā nozares speciālisti mākam izbaudīt arī negatīvo pieredzi. Protams, klienti pārsvarā grib saņemt labu apkalpošanu, garšīgu burgeri, ātri pagatavotu.
Kas ir labie piemēri pie mums?
R.U.: Tādu ir daudz un dažādi – Kaņepe, Omas briljants. Mākonis, Cuba Cafe. Arī Franču bārs tautā ir ļoti iecienīts.
L.S.: Man patīk vietas, kas mēģina piesaistīt ar interesantu dizainu. Protams, ēdiens arī ir svarīgs, bet manas garšas kārpiņas nav tik izsmalcinātas un izlepušas – es pieņemu diezgan daudz ko. Tāpēc man ir svarīgi, lai vieta ir glīta, forša.
R.U.: Man, piemēram, patīk Ausmeņa kebabs.
L.S.: Prieks par Mārupes kebabu. Esmu dzirdējis, ka tur ir rindas.
Kā Ezīšfests iederas biznesa koncepcijā?
R.U.: Šogad tas notika jau septīto gadu, bet pirmais sarīkots Vecrīgā, Palasta ielā kā vasaras nobeiguma tusiņš. Reiz uztaisījām divus Ezīšfestus, un blakus esošā viesnīca nebija par to ļoti priecīga. Pasākums bija spiests izvākties no Vecrīgas. Mums izveidojās sadarbība ar Free Riga, un dažas reizes festivāls notika Zunda dārzā, bet arī to vietu aizklapēja ciet. Sadarbībā ar Free Riga pērn nonācām Tallinas ielas kvartālā, un tad arī atradās vieta šim ezītim. Pērn pirmo reizi ieviesām ieejas maksu. Tas bija nepieciešams, lai pasākums nebūtu ar mīnusiem, lai būtu pa nullēm vai ar nelielu plusiņu. Līdz ar to varējām pacelt līmeni – bija gan vairāk grupu, gan vairāk skatuvju. Cilvēki to novērtē, apmeklētāju skaits bija daudz lielāks nekā citus gadus. Kopā ar mūziķiem un organizatoru komandu kopējais apmeklētāju skaits bija ap sešiem tūkstošiem. Tas ir ļoti solīds skaitlis.
Festivāls ir kļuvis par jūsu firmas zīmi? Kāpēc to rīkojat?
L.S.: Sākumā gribējās lielāku pasākumu – cilvēki nāk uz bāru, varbūt nāks arī uz Ezīšfestu. Mums tā ir sirdslieta, paši visu uzkrāmējam, nesam paletes, iekārtojam, pēc tam visu vācam nost. Tas ir foršs process, kas dod prieku pašiem, plus ļoti labs mārketings pašam bāram.
Kā izvēlaties, kuras grupas aicināt?
R.U.: Klausāmies un tad uzrunājam. Grupas ir tik, cik ir, un ne jau visi vienmēr tiek.
L.S.: Ir arī budžets, skatāmies, ko par to varam atļauties. Protams, gribam kādu vienai vai citai auditoriju foršu, tautā mīlētu mākslinieku. Zunda dārzā bija Dzelzs vilks, pagājušajā gadā – Singapūra satīns.
R.U.: Ir arī grupas, kas atgriežas. Jau vairākus gadus uzstājas Gapoljeri. Andris Kivičs bija vairākus gadus pēc kārtas kā slepenais mākslinieks. Šogad slepenais bija Jūdas graši, kas daudziem bija pārsteigums, jo gaidīja Andri Kiviču.
Visapkārt runā, ka trūkst darbinieku. Kā jums ar šo lietu?
L.S.: Tā arī ir. Mums it kā ir darbinieki, visi strādā, taču tad, kad vajag kādu jaunu atrast, ir pagrūti. Vēl ir arī ierobežojumi, nevar ņemt viesstrādniekus. Būtu forši, ja ārvalstu studentus varētu nodarbināt vairāk par 20 stundām nedēļā. Ja cilvēks grib strādāt, šis ierobežojums ir muļķīgs, it sevišķi situācijā, kad ir darbinieku trūkums.
R.U.: Par laimi, Latvijas restorānu biedrība cīnās par mūsu interesēm. Cerams, ka ar laiku nozarei būs nodokļu atvieglojumi un būs arī vieglāk nodarbināt viesstrādniekus.
Nav, kas strādā, vai arī negrib par tādu algu?
L.S.: Daudziem alga pat nav tik svarīga. Protams, visi būtu priecīgi, ja kā viesmīlis varētu nopelnīt ļoti, ļoti lielu algu, bet nav tā, ka ir tik svarīga viena eiro atšķirība par stundu. Drīzāk šobrīd ir tā, ka strādāt cilvēkiem vairs nav tik svarīgi. Viņiem vajag ko citu – lai būtu forši, lai ir sajūta, ka darbs dod kaut ko personībai. Tie, kuri iztur pārbaudes laiku, parasti paliek strādāt diezgan ilgi.
Dzirdēts arī minējums, ka restorānu Latvijā vienkārši ir par daudz un varbūt vajadzētu ieviest licences. Kā jūs šādu ideju vērtējat?
L.S.: Iespējams, ir daudz. Ir sīva konkurence, daudzas vietas tiek aizvērtas. Domāju, ka viss būtu kārtībā, ja visus vienādi kontrolētu, konkurence pati atsijātu bēdīgākos spēlētājus.
Šovasar vairākas kafejnīcas tika slēgtas, pamatojot to ar valsts iestāžu attieksmi un augstiem nodokļiem.
L.S.: Šī sfēra tiešām ir sarežģīta. Daudzi pieraduši strādāt kaut kādā vecā sistēmā, bet tagad ir jauns laiks un viss strādā citādi. Domāju, ka esam pārejas periodā, būs uzņēmumi, kas izdzīvos, un būs arī tādi, kas nomirs.
Kādas ir jūsu ambīcijas?
R.U.: Noteikti gribam paplašināt tīklu gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Mums ir lieli plāni.
L.S.: Lai katrā pasaules galvaspilsētā būtu viens Ezītis miglā. Tad jau redzēsim, cik tālu izdosies šīs ambīcijas piepildīt. Vispirms jāpaskatās, vai vispār ārpus Latvijas tas patīk.
Kā plānojat darboties ārpus Latvijas – pašu spēkiem vai ar partneriem?
R.U.: Var mēģināt pašu spēkiem, var arī piemeklēt kādu vietējo cilvēku.
L.S.: Lai atvērtu pirmo vietu citur, paši noteikti dotos to darīt. Neesam šo soli vēl tik ļoti apsmadzeņojuši, bet sākumā droši vien pašiem būtu jābūt uz vietas. Tad vērtētu, vai cilvēkiem patīk. To nevar zināt.
Kura vieta pēc kārtas prioritāšu sarakstā tā ir jūsu ideju kladītē – tuvākai vai tālākai nākotnei?
L.S.: Cerams, ka diezgan tuvai. Jārealizē kāds paliels projekts. Gada griezumā tas varētu īstenoties, un, kad tas būs palaists un veiksmīgi darbosies, varētu ķerties pie bāra kur citur.
R.U.: Tas varētu būs pēc kāda gada vai pusotra.