Tendences Pēdējā laikā mainās pasākumu formāts, tie kļūst starpdisciplināri

Cilvēki vēlas apmeklēt tādus sarīkojumus, kur vienuviet var iegūt lielāku pieredzi, piemēram, klausīties mūziku, apmeklēt lekcijas, izmēģināt jaunākās tehnoloģiju iespējas un nepieciešamības gadījumā satikties arī ar potenciālajiem darba devējiem, klāsta Latvijas Pasākumu producentu asociācijas valdes priekšsēdētājs, SIA Ideju institūts valdes loceklis Guntis Ērglis-Lācis. Turklāt cilvēki vēlas ne tikai pasīvi vērot notiekošo, bet arī tikt tajā iesaistīti, viņš piebilst.

Kāds šis gads solās būt nozarei? Vai nav gaidāms apgrozījuma kritums pēc valsts simtgades zīmē pavadītā gada?

Jāatzīst, ka 2018. gads nozarei bija ļoti blīvs, tāpēc bija pamatots uztraukums, kā būs šogad. Runājot ar tehniskajām kompānijām, nākas secināt, ka šogad nav gaidāms apgrozījuma kritums. Šī ir bijusi piesātināta, smaga un grūta vasara, kas nozīmē, ka bizness ir gājis labi, darba nav trūcis.

Pagājušais gads tika pavadīts, organizējot simtgades pasākumus un Dziesmu svētkus, bet šovasar bija dažādi lielkoncerti, piemēram, Eda Šīrana un grupas Rammstein uzstāšanās. Ir pieaudzis dažādu netradicionālo formu festivālu apmeklētāju skaits, piemēram, sarunu festivālam Lampa un pludmales festivālam Summer Sound. Vienīgais šāda tipa pasākums, kas šogad piedzīvoja apmeklētāju skaita samazināšanos, bija Positivus. Tāda drūmā bezcerība, kādu mēģināja prognozēt Twitter «eksperti», ka visi nozares uzņēmumi mirs badā, nav iestājusies. Šī nozare, tāpat kā visas citas, ļoti tieši korelē ar valsts ekonomikas izaugsmi. Ja cilvēkiem parādās vairāk naudas un ticības valstij, viņi ir gatavi vairāk tērēt to dažādiem pasākumiem. Pēc krīzes, kuru piedzīvojām 2009. gadā, bija vajadzīgi astoņi gadi, lai cilvēki psiholoģiski būtu gatavi maksāt par izklaidi. Šobrīd Maslova piramīdā kultūrai un izklaidei ir stabila vieta.

Kāds bija nozares uzņēmumu apgrozījums 2018. gadā?

14 Pasākumu producentu asociācijas biedru, kas veido aptuveni 80% no nozares kopējā snieguma, apgrozījums pērn bija 25–30 miljoni eiro. Nozarē darbojas arī daudz valsts un pašvaldības uzņēmumu, kas normāli eksistē un pietiekami labi pelna.

Vai jau tā gana lielajam pasākumu organizatoru skaitam ir tendence pieaugt? Tirgū nāk iekšā starptautiskās aģentūras vai vairojas pašmāju bāleliņu skaits?

Starptautiskie tīkli tirgū iekšā noteikti nenāk, jo Latvija ir salīdzinoši ļoti mazs un garlaicīgs tirgus. Ideju institūts jau desmit gadus ir starptautiskajā tīklā 27Names. Var redzēt, ka lielie, globālie zīmoli, kas iziet cauri visām lielākajām Eiropas pilsētām ar produktu palaišanu tirgū, Latvijā nenonāk. Arī starptautiskās pasākumu rīkošanas aģentūras šeit iekšā nenāk, un es neprognozēju, ka tās to darīs tuvākajā nākotnē. Arī vietējās pasākumu aģentūras neveidojas viena pēc otras, jo tirgus ir tik liels, cik tas ir. Neslēpšu, šis nav tas bizness, kurā var kļūt stāvus bagāts. Tas, kas šobrīd izteikti mainās, ir, ka daudzi uzņēmumi un privātpersonas uzskata, ka viņi paši spēj organizēt pasākumus bez profesionāļu iesaistes. Latvijā šī ir niša, kurā ikviens, kurš grib rīkot pasākumus, to var darīt. Nav nepieciešama sertifikācija. Sliktā ziņa ir tāda, ka pēc tam nav, no kā prasīt atbildību. Turklāt bieži vien nākas secināt, ka šādos pasākumos netiek ievēroti obligātie drošības standarti. Nereti neprofesionāļi izslīd cauri pēc principa «tpu, tpu, tpu, nekas slikts neatgadījās».

Vai ir kāds pasākumu organizētājs, kurš pēdējā laikā ir «nogājis pa burbuli»?

Pēdējā laikā tādas lielas «noiešanas pa burbuli» nozarē nav bijušas, vismaz es par to neko nezinu.

Savulaik teicāt, ka šobrīd nozares uzņēmumi arvien vairāk domā par to, kā piesaistīt finansējumu no korporatīvajiem klientiem, īpaši ārvalstu uzņēmumiem, un nebūt neraujas strādāt ar valsti. Kāpēc? Vai ir kādas problēmas ar publiskā sektora iepirkumiem?

Negribētu teikt, ka ir kādas problēmas ar iepirkumiem, šī joma nozarē ir vairāk vai mazāk sakārtota. Nevēlēšanās strādāt ar valsti ir sava veida nozares specifika ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā. No Ideju institūta 17 valstu partneriem tikai trīs – Somijas, Igaunijas un Vācijas uzņēmumi – strādā ar valsti un pašvaldībām, jo tas nav seksīgs bizness. Lielā mērā šāda situācija ir izveidojusies tāpēc, ka ir jārēķinās ar milzīgu birokrātiju, savā ziņā tiek ierobežotas radošuma izpausmes, jo ir uzlikti dažādi rāmji. Protams, aģentūrām nav liegts piedāvāt radošas idejas, pat ja tādas netiek prasītas. Tomēr Latvijā ir vismaz septiņas producentu apvienības, kas regulāri piedalās valsts un pašvaldību izsludinātajos konkursos.

Kāds aģentūrām ir bijis šī gada lielākais ķēriens valsts sektorā?

Man uzdzen šermuļus vārdu salikums «valsts pasūtījumi un ķēriens»... Pērn Ideju institūtam tas bija Dziesmusvētku atkāšanas koncerts, bet šogad tāda nav. Tas sagādāja arī ļoti lielu gandarījumu. Nebūt nav tā, ka gandarījumu sniedz tikai lielie pasākumi, tikpat labi tas var būt pavisam neliels pasākums 60 cilvēkiem ar niecīgu budžetu.

Cik pasākumu Ideju institūts organizē gada laikā?

Kādus 50.

Vai producenti audzē savus eksporta apjomus?

Mēs visi mēģinām kaut ko eksportēt. Ideju institūts ir organizējis pasākumus gan Norvēģijā, gan Dānijā. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tas nebūt nav viegli, jo, lai varētu uztaisīt kvalitatīvu pasākumu, ir ļoti labi jāpārzina vietējā situācija un specifika. Aģentūras šobrīd aktīvi tirgo Latviju kā pasākumu vietu. Ir diezgan liels pasākumu, piemēram, konferenču tūrisms.

Vai tas ir iespējams situācijā, kad valstī nav multifunkcionālas koncertzāles un patiešām ietilpīga konferenču centra?

Lēnām sāk parādīties dažādas piemērotas vietas konferencēm. Ir atvērts Hanzas perons, kas jau ir kļuvis par mazo Eiropas Pasākumu norišu vietu asociācijas biedru. Nākamā gada sākumā tiks atvērts jauns centrs Krasta ielā, kura ietilpība tiek solīta 3,5 tūkstoši apmeklētāju. Ir arī tādi vērienīgi pasākumi, kā, piemēram, Aigara Norda rīkotais Rīgas maratons, kas notiek pilsētas ielās. Lai nauda ieplūstu Latvijā, ir nevis jātirgo sava intelektuālā un producēšanas kapacitāte uz ārvalstīm, bet jāved ārzemnieki šurp.

Vai Ideju institūtam tas ir izdevies?

Nē, mēs arī neesam pie tā īpaši strādājuši. Taču tas, piemēram, ir izdevies koncertaģentūras L Tips agency vadītājam Gintam Putniņam, kurš organizēja Eda Šīrana koncertu. Ir skaidrs, ka Latvijā vien iztirgot 50 tūkstošus biļešu uz šādu koncertu nav iespējams.

Kādas tendences ir vērojamas pasākumu organizēšanā? Vai tiek likts lielāks akcents uz dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem?

Tehnoloģiju ziņā tagad notiek atvilnis, jo tās pašas par sevi vairs nevienam nav interesantas. Izmantot tehnoloģijas, lai parādītu, ka mēs šādi varam, jau kādu laiku nav populāri nedz pasaulē, nedz Eiropā, arī Latvijā šāda tendence samazinās. Tehnoloģijas vairāk tiek izmantotas kā rīks, ar kura palīdzību kaut ko veiksmīgāk var izdarīt, piemēram, būt dabai draudzīgākam, izmaksu ziņā efektīvākam, lielāku auditoriju uzrunājošam.

Šobrīd mainās pasākumu formāti, tie kļūst starpdisciplināri. Lai festivāli būtu dzīvotspējīgi, tajos ir jāiekļauj dažādi žanri. Piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras organizētajam inovāciju un tehnoloģiju festivālam iNovuss šogad auditorija būtiski palielinājās. Cilvēki vēlas apmeklēt tādus pasākumus, kuros vienuviet var iegūt lielāku pieredzi – klausīties mūziku, apmeklēt dažādas lekcijas, izmēģināt jaunākās tehnoloģijas un nepieciešamības gadījumā satikties arī ar potenciālo darba devēju.

Arī korporatīvo klientu prasības ir mainījušās. Viņi nevēlas rīkot pasākumus, kas notiek uz skatuves un viesi pasīvi sēž zālē, bet pārtraukumā tiek aicināti pie rasola galdiem. Viņi vēlas, lai pasākuma dalībnieki būtu daļa no izklaides, lai viņi tiktu interaktīvi iesaistīti un iegūtu jaunu pieredzi. Cilvēki šobrīd ir ļoti kāri uz jaunu lietu apgūšanu. Viņi vēlas ne tikai skatīties, kā viņus izklaidē, bet būt daļa no tā. Piemēram, Losandželosā ir muzejs, kas ir izveidots kā vieta, kur cilvēki var bildēties Instagram. Pirmajā gadā to apmeklēja 26 miljoni cilvēku.

Vai korporatīvie budžeti šim mērķim palielinās vai samazinās?

Tie korelē ar valsts ekonomikas attīstību. Tā kā ir inflācija, budžetiem ir jāpalielinās. Ja valsts un privātais sektors attīstās un kompānijas aug, interese par pasākumu rīkošanu neizbēgami vairojas. Turklāt mazinās pasākumu rīkošana ķeksīša pēc, proti, visi organizē, tāpēc mums arī tas ir jādara. Pasākumi tiek rīkoti tad, ja kompānijai ir, ko teikt. Tā kā kompānijas cīnās par cilvēkresursiem, atalgojums vien nevar būt motivācija strādāt, tāpēc tām ir jādomā par citiem veidiem, kā piesaistīt un noturēt darbiniekus. Jaunajai paaudzei nauda vairs nav galvenais, viņiem vairāk ir nepieciešama sajūta, ka viņi ir novērtēti. Pēdējā laikā ir arī vērojama cīņa par iedzīvotājiem starp pašvaldībām, īpaši Pierīgā. Tas atspoguļojas gan pilsētas svētku vērienā, gan dažādos kultūras projektos.

Vai drošības noteikumi masu pasākumos ir gana stingri? Kādas izmaiņas normatīvos ir plānotas, lai tos uzlabotu?

Tiek plānoti grozījumi Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, jo šī nozare ir jāsakārto, ieviešot vienotus standartus. Pie tiem šobrīd strādā Iekšlietu ministrija. Ceru, ka grozījumi ierobežos tos neprofesionālos pasākumu rīkotājus, kas strādā pēc principa – «ko gribu, to daru». Asociācija ir aktīvi iesaistījusies kā konsultants.

Organizācija, piemēram, izcīnīja to, lai Bērnu tiesību likumā netiktu iestrādāta rīkotāju atbildība par to, ka bērns bez pieaugušajiem atrodas pasākumā pēc pulksten 22.00, jo nav skaidri definēts, kas vispār ir masu pasākums. Ja Staro Rīga pasākuma norises vieta ir Rīgas pilsēta, vai tad tā organizatoriem būtu jāmaksā sods par katru pusaudzi, kurš atrodas pilsētas centrā pēc pulksten 22.00? Tas nav iespējams. Vēlamies, lai netiktu pieņemti likumi, kas realitātē nav īstenojami un ir tikai ķeksīša pēc. Mūsu pārliecība – drošības nekad nevar būt par daudz, taču tai ir jābūt jēgpilnai.