Vieglas dienas un laicīgus labumus negaidi, tā, sākot kopīgas darba gaitas, režisorei–producentei Antrai Cilinskai savulaik postulēja Juris Podnieks

KINO

Antra Cilinska ir viena no Jura Podnieka studijas dibinātājām un tās direktore kopš 1994. gada, bet kino industrijā «peld» jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Viņa tagad zina, ka ievadā pieminētais, reiz kolēģa sacītais, bijuši viedi vārdi, jo apsēstajiem ar kino darbs paņem teju visu cilvēka dzīvi. Viņa sevi mazāk asociē ar biznesa lēdiju, vairāk ar radošu cilvēku, kurš obligātās izvēles kārtā nodarbojas arī ar studijas un filmēšanas procesu vadību. Taču vajadzīgais «krampis» ir, kaut vai lai cīnītos par kino nozares valsts atbalsta budžeta pieaugumu.

Jāņa Joņeva kulta romāna Jelgava 94 ekranizācija pirmizrādi piedzīvoja 18. septembrī, bet no 20. septembra tā skatāma kinoteātros. Kādas jums kā vienai no spēlfilmas veidotājiem ir atsauksmes?

Domāju, ka visi dievi ir stāvējuši klāt. Visvairāk priecē, ka skatītāju atsauksmes ir visnotaļ pozitīvas. Cilvēkiem patīk. Tomēr viņi dalās divās grupās. Vienā no tām ir tie, kuri ir lasījuši grāmatu, un tas vedinājis nākt noskatīties filmu, bet citi tikai pēc ekranizējuma noskatīšanās plāno ķerties pie iespieddarba. Protams, pamatjautājums ir, kā cilvēki uztver filmu, un esmu nudien gandarīta, ka pozitīvi, sakot, ka pēc noskatīšanās ir patīkama pēcgarša. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski. Vēl izdevies panākt, ka katrs skatītājs 86 minūšu garās filmas skatīšanās laikā kādā brīdī var identificēt sižetu ar sevi, dzīvi, atmiņām, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem. Man šķiet, ka tas ir izcili. Jāteic – pirmais vilnis ir labvēlīgs. Kritika? Arī tādai jābūt. Nekad nav tā, ka pilnīgi viss ir ideāli, bet arī kritiķu atsauksmes pagaidām ir diezgan pozitīvas, par ko arī esam ļoti priecīgi.

Tātad ir gandarījuma sajūta par paveikto darbu?

Jā, noteikti. Iespējams, arī tāpēc, ka brīžiem nemaz negāja tik viegli un bija dažādi šķēršļi, ko nācās pārvarēt. Pirmais pārbaudījums jau bija pašos pamatos. Proti, kā grāmatu vispār «pārcelt» uz ekrāna. Tātad jau scenārija līmenī nācās vētīt, kā pareizāk atlasīt, ko paņemt no drukātā teksta un kā veidot stāstu uz ekrāna. Lasot taču katrs redz savu filmu, bet mēs skatītājam piedāvājam vienu, ar ko viņam jāsadzīvo, jājūt līdzi un jāspēj baudīt. Šī grāmata ir ļoti specifiska. Varētu teikt, ka tā ir atmiņu straume ar cieša sižeta līnijām. Un veidot dramaturģiju filmā... Tur vajadzēja pamatīgi piestrādāt. Vēl nupat ar scenārija autoru Matīsu Gricmani noskaidrojām, ka mums bija tieši 13 scenārija versijas (Smaida.). Filmēšanā gan gāja raiti. Plānoto izdarījām laikā. Atkal vairāk ar stāstu piestrādājām montāžas laikā, jo vizuālais materiāls bija jāsakārto, lai turētos līmenī. Un tikai tad darbam var pielikt punktu, kad ir sajūta, ka filma ir gatava.

Tālab varu teikt lielu paldies visiem, kuri visos filmas tapšanas posmos pielikuši savu palīdzīgu roku. Prieks arī par jauno režisoru Jāni Ābeli, kurš spēja ne vien pieņemt ieteikumus, bet arī palikt pie savām lietām, kas atstāja patiesu pašu pret sevi, tai pašā laikā arī pret Jāni Joņevu un skatītāju.

Cik ilgi filma tapa?

No idejas līdz filmai pagājuši pieci gadi. Kino industrijas standartos tas ir okei. It sevišķi, ņemot vērā, ka tas ir jauna režisora darbs. Taču tas ir tiešām no brīža, kad Jānis Ābele satikās ar Jāni Joņevu un pirmais uzrunāja grāmatas autoru, sakot, ka vēlas uzņemt filmu par pieaugšanu, kam lielisks potenciāls ir romāns Jelgava 94. Vispirms viņi vienojās savā starpā un tad klauvēja pie manām durvīm. Ar prieku viņus uzņēmu, jo kopš filmas Vai viegli būt jaunam? šī vecuma grupa, kurā notiek vis- interesantākās lietas jeb pieaugšanas posms ar dažnedažādām atklāsmēm un pārdzīvojumiem, nav daudz iepriekš šķetināta. Pati arī, izlasot grāmatu, secināju, ka tā ir ļoti laba viela pārdomām. Kamēr es tā prātoju, liktenis izspēlēja joku – atnāca divi Jāņi un sākām sadarboties.

Jūsu pieredzes bagāžā ir arī vairākas dokumentālās filmas, tostarp Laimes formula, 4. maija republika, Baltijas sāga. Kur rodas impulss tematikai, par ko vērts tā publiski runāt? Par ko iedegaties?

Tas ir ļoti dažādi. Līdz katram projektam ceļš ir atšķirīgs. Dažreiz tas ir aizraujošs cilvēks, lieta vai nodarbe. Atminos, pirms Laimes formulas biju kārtīgi nomocījusies ar filmu 4. maija republika ar politiskajām kolīzijām un mūsu valsts 25 gadu neatkarības nebūšanām. Tobrīd šķita, ka sevis noturēšanai formā un atelpai gribas kaut ko vieglu, vienkāršu, bet jauku. Tad arī sarunas ar Inesi Ziņģīti un tamlīdzīgiem cilvēkiem ārkārtīgi iedvesmoja. Kā esmu teikusi – ja kaut vai viens cilvēks, noskatoties šo filmu, aizdomāsies un kaut ko izmainīs savā dzīvē, tad esmu uzvarētāja par visiem 100 procentiem.

Savukārt, veidojot filmu par Imantu Tilleru (Austrālijā dzīvojošu latviešu izcelsmes mākslinieku), kas man ļoti mīļa, lika aizdomāties – tas ir kaut kāds kosmoss, kā viens cilvēks tik daudz ko apvieno savos darbos! Pirms katra projekta ir savs prāta un dvēseles stāvoklis, kurā apjaušu, ka tā ir lieta, par ko jātaisa kino. Jebkura filma ir gadi no dzīves. Tas nav kā ar ziņu sižetu – aizej, nofilmē, palaid gaisā un viss. Tāpēc allaž rūpīgi jāuzdod sev jautājums, vai ideja patiešām uzrunā un par to esi gatavs cīnīties.

Un kurš no saviem darbiem atstājis visdziļāko pēdas nospiedumu?

Ļoti grūti pateikt. Domāju, katrs projekts atstājis savas pēdas. Turklāt ļoti dziļas. Neko labu nevar uztaisīt, pieķeroties virspusēji, tāpēc katrs projekts bijis būtisks un svarīgs un katrā no tiem, būdama vai nu arī režisore, vai tikai producente, esmu maksimāli iesaistījusies. Allaž bijis svarīgs rezultāts. Lai tas būtu labākais iespējamais. Man nepieciešama šī pārliecība. Neesmu no tiem producentiem, kuriem darbs ir tikai kā biznesa projekts. Ar filmām ir kā ar bērniem – visi mīļi.

Ļoti smags projekts bija jau minētā 4. maija republika. Pirmkārt, tas ilgi gāja, transformējoties no vienas idejas citā. Tāpat ar augstu atbildības sajūtu Jānis Domburs nepieļāva uz šīm lietām paraudzīties mākslinieciskāk un kreatīvāk, kā man būtu gribējies, bet patiesībā tas bija ļoti pareizi, jo tās ir lietas, ar ko nevar radoši mētāties. Ja kādu apsūdzību uzliec uz ekrāna, ir jābūt pārliecībai, ka tas tiešām tā ir. Šajā filmā bija mērķis uzšķērst norises, kam ir sekas reālajā ikdienas dzīvē. Sarežģīts projekts. Tomēr man ir prieks, ka filma dzīvo savu dzīvi vēl joprojām. Interneta video nomas platformā Vimeo ik pa brīdim redzu, ka kāds to ir iegādājies, lai noskatītos. Filma kā laika liecība un dokuments paliks mūžīgi mūžos.

Atkāpei no runām par filmām, pavaicāšu, kas ir jūsu pašas laimes formula?

Tas ir mans dīķis laukos, kur varu peldēt līdz tā aizsalšanai un atsākt peldes, kad pavasara pusē iespējams ienirt starp ledus gabaliņiem. Tā ir ķermeniska bauda. Man ir pārliecība, ka aukstais ūdens palīdz dzīvot, tikt galā ar visādi citādi trauksmaino ikdienas ritējumu.

Vēl, protams, apkārtējie cilvēki – ģimene, draugi, mazdēliņš Jēkabiņš. Tas viss dod balansu, jo mans darbs... Var teikt, ka esmu darbaholiķe un varu strādāt 24 stundas dienā septiņas dienas nedēļā, bet zinu, ka tas nav labi. Protams, viens ir fizisks darbs, montējot vai filmējot, bet arī pēc tam tās domas neatstāj, tāpēc šobrīd mana cīņa ir vairāk par to, kā sevī atbrīvot vietu kaut kā cita baudīšanai. Man ļoti patīk ceļot, bet arī tas parasti sanāk saistībā ar darbu. Tad nu vien velku plusiņus, vai konkrētajā vietā gribētu atgriezties arī kaut kādā citā kapacitātē. Jā, un ir daudzas tādas zemes.

Piemēram?

Ļoti patīk Portugāle. Ja man jautātu, kur es vēlētos dzīvot, tad noteikti nosauktu šo zemi. Portugāle pievelk ar savu vienkāršumu. Spānija ir pompoza, bet tās kaimiņu zemē viss vairāk tāds basic.

Biju nokļuvusi Vjetnamā, kur arī ļoti patika. Lai arī turp dodas ķīniešu tūristu masas, vietējo iedzīvotāju dzīvi, kas nav uzpūstā un izskaistinātā tūrisma industrija, iespējams izbaudīt. Liels pārsteigums bija, kad nokļuvu Dienvidkorejā, kas ir visai eiropeiska Āzijas valsts, un tur «ierakstīties» nav tik grūti, kā sākumā varētu šķist.

Tagad taču jums ir atelpas brīdis pēc Jelgava 94.

Es gan tā vis neteiktu. Pēc abām svarīgajām pirmizrādēm Jelgavā un Rīgā nudien domāju, ka varēšu atvilkt elpu, bet nekas nebeidzas, jo vienalga jātur līdzi mārketinga kampaņai. Piemēram, pagājušajā sestdienā tikāmies ar skatītājiem Siguldā, Cēsīs un Madonā. Vēl iepriekš bija Ventspils, Talsi un Valmiera. Taču tas ir forši! Tā ir neatņemama projekta sastāvdaļa. Ja cilvēki vēlas tikties, tad tā, kā saku, ir svēta lieta. It sevišķi, ņemot vērā, ka mūsu komandā ir jauni cilvēki – režisors Jānis Ābele un scenārija autors Matīss Gricmanis, kā arī jaunie aktieri, kuri šajā filmā izvirzās priekšplānā. Viņu ansamblis ir dominējošais. Un tad ir fantastiski, ka labi zināmie profesionālie aktieri ir, kā angliski saka, support team.

Jā, stāsta galvenajiem varoņiem tā ir debijas filma. Kā tad izraudzījāties aktieru ansambli?

Bija dažādi, bet pamatā tomēr ierastā veidā, izsludinot aktieru atlasi. Interese bija milzīga. Tūkstoši sēdēja dienām, bet mums bija skaidrs, ka Nāve būs Aleksis Tauriņš. Viņš – pārliecināts metālists – bija noskatīts jau iepriekš no sākotnējā pieteikuma. Elizabetei Zviedrei – Kristīnes lomas izpildītājai –, kura ar draudzenēm bija nolēmušas nākt un pieteikties, krita laimīgā loze, iespējams, tāpēc, ka viņa ir ļoti līdzīga grāmatas varonei, ko pats romāna autors filmēšanas laukumā nodēvēja par deja vu sajūtu. Lielākās problēmas sagādāja galvenā varoņa izraudzīšanās. Tā notika divos lāgos. Jau pirmajā reizē bija grūti piemeklēt īsto. Kad tomēr viņu apstiprinājām un sākās filmēšana, atgadījās nelaime – puisis nesaistīti ar kinolentes uzņemšanas darbu guva kājas traumu, kas aiz sevis vilka divas operācijas. Līdz ar to pārtraucām filmēšanu, kā arī sapratām, ka nevaram riskēt un mēģināt sadzīvot ar traumu, kad ir gan jāpaskrien, gan jāpalec. Vēlreiz organizējām kastingu. Nebija un nebija, un nebija... Līdz beidzot pēdējā brīdī uzradās Bruno Bitenieks, kurš atmodināja ar savu smaidu un acu skatienu. Viņš arī ātri iekļāvās. Kā cool aktieris, darīja, ko vajag. Pieļauju, ka viņam iekšēji bija kādi jautājumi, bet noteikti Bruno bija ieinteresēts ielūkoties arī kaut kur pa atslēgas caurumu. Tas noteikti palīdzēja labi nospēlēt uzticēto lomu. Kopumā visa jauniešu grupa ļoti labi saliedējās, mobilizējās gan ārpus, gan iekšpus filmas.

Sakāt, ka braukājat arī pa reģioniem, tiekaties ar skatītājiem kinoteātros. Kā vērtējat kino vērotāju auditoriju, apmeklējumu?

Filmai Jelgava 94 apmeklējums ir labs. Jau pagājušajā nedēļā svinējām slavenos 10 tūkst. Piektdien filmu bija noskatījušies jau 11 tūkst. kino apmeklētāju, kas ir ļoti labs rādītājs. Protams, braukājot pa republiku, šķiet, ka varētu gan vēl vairāk kinoteātrus «gāzt riņķī», bet ir labi. Uzskatu, ka Latvijas simtgades filmas atrāva slūžas vaļā, kad latvieši vēl vairāk novērtēja vietējo kino un patriotisma vadīti saprata, ka tas ir jāskatās. Tas ir būtiski, jo varu likt roku uz sirds un teikt, ka kolēģi, kuri veido filmas šeit, galvenokārt to dara Latvijas skatītājiem, tāpēc jebkura tēma un aktieru ansamblis strādā, lai tieši vietējai auditorijai būtu īpašs prieks un baudījums.

Daļa gan noteikti nogaida līdz filmas rāda televīzijā. Vai kinobiļetes nešķiet dārgas?

Domāju, ka ne. Aizbrauciet uz Londonu, aizejiet tur uz kino, un tad sapratīsiet, kas ir dārgas biļetes. Arī ieguldītais darbs un investīcijas, kas ar kino saistās. Nevar uztaisīt filmu bez naudas. Turklāt tā nav viena cilvēka lieta. Tālab ir atstrādāta sistēma, ka par biļeti ir jāmaksā.

Manuprāt, kad kinoteātrī nodziest gaisma un cilvēks paliek divatā ar filmu, notiek īstais brīnuma brīdis, ko mājas apstākļos nevar notvert. Kinoteātriem piemīt sava maģija, turklāt arī apstākļi tajos kļūst aizvien elegantāki, tāpēc nevajag ļaut tiem «nomirt».

Latvijas kino nozares budžets ir ap pieciem miljoniem eiro, kas ļauj atbalstīt vien pāris spēlfilmu. Kā kopumā vērtējat valsts atbalstu?

Paldies, ka ir arī tik. Cik vien sevi atceros un kopš strādā Latvijas Kinoproducentu asociācija, konstanti esam cīnījušies par šī budžeta atbalsta pieaugumu. ASV tas pārsvarā ir bizness, bet daudzviet Eiropā visu kino vai lielu daļu (pēc iespējām) atbalsta valsts. Kāpēc? Lūk, tādēļ, lai varētu atspoguļot plašu nacionālo dažādību. Pietiek vai nepietiek? Protams, ka nekad nepietiks. Runāju ar spāņu režisoriem, kuriem krīzes laikā valsts finansējums nokritās līdz 70 miljoniem eiro gadā. Viņi saķēra galvas izmisumā – kā lai ar to izdzīvo?! Mums tai laikā bija labi ja trīs miljoni eiro gadā.

Tomēr par godu simtgadei arī ar mums šim mērķim pieejamo budžetu – 10 miljoniem eiro uz pāris gadiem – tika uztaisītas daudzas labas filmas, par ko runāja un ko skatījās. Saku, ka neprasām simtiem miljonu, bet lai tas budžets būtu nevis pieci, bet 10 miljoni eiro gadā. Tad arī atdeve būtu saprātīgāka, labāka un dažādāka. Galvenais uzsvars tieši uz pēdējo, jo mums ir daudz labu jauno režisoru, kuriem jāattīsta sevi darot. Kino ir paaudžu lieta, un katrai no tām ir jābūt saviem režisoriem. Piemēram, Dānijā jauno režisoru pāris debijas filmām ir trīs miljonu eiro budžets, neprasot pretī grandiozus kases rezultātus, vien jāpierāda un jāpiesaka sevi kino industrijā. Nauda jau tepat vien apgrozīsies, jo radām taču jaunu produktu, par ko skatītāji samaksā, pērkot biļeti. Un valsts simtgade spilgti iezīmēja, ka viņi to dara. Mēs – kinocilvēki – nekādā gadījumā neesam liekēži, kas vienkārši «apēd» naudu. Radām garīgo pievienoto vērtību, kā arī ļaujam izpausties kino industrijā strādājošajiem, saglabājot profesijas un pēctecību.

Tālab turpināsim cīnīties, lai tiktu līdz 10–12 miljoniem eiro gadā, kas būtu tikai norma, nevis gaidīsim kādu nākamo jubileju, cerot uz papildu atbalstu par godu svētkiem.

Cik liels budžets bija nepieciešams Jelgava 94 tapšanā?

Filmas budžets ir 672 tūkst. eiro. Domāju, ka tas ir ļoti pieticīgi. Valsts finansējums bija 430 tūkst. eiro. Par pārējo cīnījāmies, kā varējām. Bija lieliska sadarbība ar Jelgavas pašvaldību. Tas bija neizbēgami, jo, kā sacīju, ik reizi, kad tiek izrunāts filmas nosaukums, tā ir kā reklāma pilsētai. (Sirsnīgi smejas.) Un vēl ļoti interesanta sadarbība izveidojās ar SIA Fortum Jelgava, kas atbalsta zaļu, videi saudzīgu enerģijas ražošanas tehnoloģiju izmantošanu. Arī mūsu filmas beigu titros pavīd uzraksts, ka filmējām zaļi (vai kā tamlīdzīgi). Tas, protams, nenozīmē, ka visu laiku darba procesā dzērām un plītējām, bet gan domājām zaļi. Proti, ar saudzīgu attieksmi pret vidi, šķirojot atkritumus, nelietojot plastmasas traukus, lieki netērējot degvielu, lietojot atjaunojamās baterijas un tamlīdzīgi. Par to visu arī saņēmām starptautisku sertifikātu, ka esam zaļās filmēšanas uzstādījumus izpildījuši. Tas ir pirmais tāds precedents Latvijā, tālab centīšos uzrunāt Nacionālo kino centru ieviest šo lietu kā bonusu. Piemēram, Nīderlandes kino fonds piešķir vairāk naudas filmēšanas grupām, kas dodas pa zaļās domāšanas ceļu.

Holivudas kinofilmas vidējais budžets jau 2000. gadā pārsniedza 80 miljonu dolāru robežu. Nu top filmas, kuru budžets tiek lēsts 400 miljonu dolāru apjomā. Salīdzināt nav jēgas, bet cik mums, reāli skatoties, vajadzētu vienas kārtīgas spēlfilmas radīšanai?

Filmas ir dažādas, un to dārdzību nosaka viss, kas katrai no tām nepieciešams. Vēsturiskas drāmas (kā Nameja gredzens) budžetu nevar salīdzināt ar to pašu Jelgava 94 vai kādu mūsdienu sociālu drāmu, kur nav obligāti specifiski kostīmi un speciāli uzbūvēta vide. Neskatoties uz Holivudu, arī tepat Eiropā viena mazbudžeta filma top par 2–3 miljoniem eiro. Ja mums būtu kaut uz pusi mazāka rocība, arī tad varētu uztaisīt labu filmu. 500–600 tūkstoši eiro tomēr ir knapināšanās. Un producents paliek tādā kā ķīlnieka lomā, jo nav iespēju samaksāt cilvēkiem to, ko vajadzētu, nevar izvēlēties piemērotākos tehniskos risinājumus. Nonākam sprukās, saprotot, ko vajadzētu rezultātam, bet nauda ir jāsadala, lai vismaz kaut kā tiktu uz priekšu. Viena lieta ir knapināšanās, no otras puses, mūsu valstī ir ļoti grūti piesaistīt kādu papildu finansējumu filmām ārpus kino centra vai Valsts Kultūrkapitāla fonda. Kopprodukcijai vēl ir kādi papildu divi, trīs ceļi, piesakot sevi starptautiskā mērogā, bet mums vietēji vai nu nav iespēju dalīties ar naudu, vai arī nav vēlmes un tādas iedibinātas tradīcijas. Sliktums, ka kino industrijā 200–300 eiro neko neatrisina, vajadzīgi 10 tūkst. eiro un tā uz augšu. Tomēr būtu labi, ja uzņēmumi censtos atlicināt un padalīties. Prieks, protams, par katru, kas atsūtīja atbildi uz kādu no vēstulēm, ko čupiņā sadrukāju, aicinot atbalstīt. Tomēr nešķiet, ka uzņēmēji patiešām būtu gatavi patlaban rūpīgi izvērtēt sadarbības iespējas.

Ja būtu liela rocība, kādus mūsdienu digitālos risinājumus, tehnoloģijas, šova elementus, datorgrafiku vai ko citu noteikti pielietotu, veidojot dažādus ekranizējumus?

Varētu pielietot visu, ko vajag. Taču pirmām kārtām samaksātu radošajam kolektīvam pieklājīgas algas. Filmēšana norit aptuveni 30 dienas, bet tai seko pēcapstrāde, montāža, skaņas apstrāde, krāsu korekcija. Ja parēķina, ar vienu projektu režisors strādā aptuveni trīs gadus. Es kā producents esmu ieinteresēts, lai režisors vai scenārija autors projektā iegulda maksimāli ilgu laiku. Ir sarežģīti, ja cilvēkus atalgojuma dēļ nevar noturēt. Citviet Eiropā režisors saņem ap 10% no filmas budžeta, bet mēs to nekādi nevaram atļauties.

Un tematiski kas pagaidām jānoliek maliņā finansiālu ierobežojumu dēļ?

Man pašai nav ambīciju iesoļot XII vai XIII gadsimtā, un tas arī ir ļoti sarežģīti. Esam to jau izmēģinājuši dažādos dokumentālajos stāstos. Nākamais projekts mums saistīts ar sešdesmito gadu beigām. Tas vienalga būs dārgs projekts, jo jāpieliek roka konkrētās vides radīšanā. Piemēram, ir jāatrod vecās Volgas, Pobedas, kas ir retums.

Tieši grasījos vaicāt, kas patlaban atrodas studijas degpunktā?

Tagad esam izlolojuši vēl vienas spēlfilmas projektu, kas, kā jau minēju, saistīts ar sešdesmito gadu beigām. Redzēsim, kā paveiksies. Nākamnedēļ būs rezultāti – jā vai nē.

Man allaž šķitis svarīgi un interesanti kādu mūsu stāstu palaist pasaules apritē. To ir ļoti grūti izdarīt. Tam arī parasti vajadzīgi dažādi priekšnosacījumi, piemēram, kāda pasaules cilvēka līdzdalība, tad tas ir vieglāk. Un šajā mūsu nākamajā stāstā kauliņi sakrituši tā, ka teorētiski viss varētu notikt.

Ir arī vēl citi, dokumentālie projekti. Kā vienmēr saku – darbs dara darītāju. Tie ir skaistākie brīži, kad parādās jauna ideja, tā iegūst savas aprises, un tad to var ripināt un virpināt uz priekšu pa iecerei nolemto ceļu.

Kuri pārmaiņu vēji daudzo darba gadu gaitā šūpojuši vispamatīgāk?

Visvairāk jāseko līdzi tam, kas notiek ārpusē, aiz sava uzņēmuma sienām. Viegli ierauties paša alā un domāt, ka viss ir labi, taču tā ātri vien var palaist garām to magic moment, jo, paskatoties pa logu, pamani, ka ārā jau pūš citi vēji. Attapties vajadzēja ātrāk.

Vērtējot konkurentu veikumu, kam uzsistu pa plecu?

Zinot to, ko šajos apstākļos nozīmē veidot filmas, noņemu cepuri visu savu kolēģu – producentu – priekšā. Manuprāt, dažkārt tieši producenta statuss pie mums netiek līdz galam novērtēts, jo režisors ir tas Dievs. Taču atbildība lielā mērā gulstas tieši uz producenta pleciem. Viņu interesē gan režisora radošā izpausme, gan jāparaksta dokumenti un kaut kas jāapsola. Piemēram, to, ka rezultāts nudien būs tāds, kādu to sagaida. Tālab, jo režisoram ir tālredzīgi veiksmīga sakabe ar producentu, jo kopīgais karavānas ceļš un tā rezultāts būs produktīvāks. Latvijā esam jaudīga producentu komanda, kas cīnās par kopējo platformu.

Pat nevienu negribas īpaši izcelt. Protams, veiksmīgi darbojas studijas Tasse Film meitenes Aija Bērziņa un Alise Ģelze, kuras labi iziet starptautiskajā arēnā. Tas priecē un ceļ mūsu valsts prestižu. Varam runāt par animācijas filmām. Labs piemērs – Edmunds Jansons un Atom Art. Milzīgs darbs, ko dara Andrejs Ēķis un Aigars Grauba, cenšoties art savu lauku. Klases salidojums un Svingeri ir kolosāls biznesa modelis, kādā strādāt. Visi mēģina atrast savu nišu.

Vai pati ejat uz kino un ko vislabprātāk skatāties?

Protams! Un man viss patīk. Kino varu skatīties par jebko. Daru to, cik vien iespējams. Šobrīd gan esmu iekavējusi ar jauno Kventina Tarantīno filmu, bet vēl ir laiks. Cilvēkiem vajadzētu iet vairāk uz kino!