Ūdens industrijas uzņēmumu akcijas investoriem nesušas labu peļņu

Finanšu tirgus

Pasaules iedzīvotāju skaitam nemitīgi augot, pieeja dažiem resursiem vēlamajā apjomā var kļūt arvien ierobežotāka. Kādu laiku tādējādi tiek apspriests nākotnes ūdens pieejamības jautājums. Skaidrs ir tas - ja cilvēki gribēs dzīvot, būs jāturpina dzert. Ūdens ir būtiska ikdienas sastāvdaļa, un tas tiek izmantots bezgala daudzos dažādos citos procesos, piemēram, elektrības ražošanā, visu veidu lauksaimniecībā utt. Daži norādījuši, ka nākotnē ūdens būs gluži vai zilais zelts, kam nav aizvietotāja. Tādējādi zināmas perspektīvas tiek sastatītas ar šīs industrijas uzņēmumu veikumu. Pieprasījumu pēc ūdens mazākā mērā ietekmē arī procentlikmju līmenis vai patērētāju gaumes maiņa. Turklāt ūdens patēriņš mēdz augt, ja palielinās iedzīvotāju labklājības līmenis.

Ātri uzmetot aci pasaules kartei, nevarētu teikt, ka ūdens pieejamība būtu problēma – tas klāj aptuveni 70% zemeslodes. Tomēr tiek rēķināts, ka sālsūdens, kuru nevar ne dzer, ne lietot lauksaimniecībā, veido 97% no šiem krājumiem. Dažkārt tiek izcelts, ka cilvēka patēriņam pieejams vien procents no pasaules ūdens krājumiem. Turklāt ar tīru ūdeni sevišķi lielas problēmas ir attīstības un jaunattīstības valstīs. Piemēram, Ķīna ūdens pieejamību un tā kvalitātes uzlabošanu nosaukusi par vienu no savas piecgades mērķiem. Būtībā ūdeni, gluži kā tas ir ar zeltu vai naftu, var uzskatīt par izejvielu. Pēc tā ir milzīgs pieprasījums, bet ne visur tas ir nepieciešamajā apmērā. Tādējādi, lai nodrošinātu ūdeni augošajai cilvēku masai, šīs nozares virzienā, visticamāk, turpinās plūst investīcijas. Apvienotās Nācijas lēš, ka cilvēku skaits 2050. gadā var tuvoties 10 miljardiem. Šajā pašā laikā saldūdens rezerves, visticamāk, paliks statiskas.

Ar akciju un fondu palīdzību

Tiešā veidā vienkāršam cilvēkam ūdenī ieguldīt var izrādīties pagrūti. Tiesa gan, tas jau vieglāk ir izdarāms ar šīs industrijas pārstāvju vērtspapīru starpniecību. Piemēram, S&P Global Water indeksa vērtība, kas seko līdzi 50 pasaules lielu ūdens industrijas kompāniju akciju veikumam, kopš šā gada sākuma ir palēkusies jau par 17%. Ir iespējams pirkt tādu uzņēmumu akcijas, kas ražo ūdens filtrus, sūkņus, caurules utt. Pārsvarā redzams, ka daudzu šādu akciju un fondu cena šogad pārspējusi to, ko piedāvājis kopējais tirgus (jeb kāds ir bijis ASV Standard & Poor’s 500 indeksa veikums). Piemēram, tādu kompāniju kā American Water Works akcijas cena šogad pieaugusi par 36%, Xylem – par 16,4% un Danaher – par 33%. Vēl, piemēram, ūdens uzsildīšanas iekārtu ražotāja A.O. Smith akcijas cena piecu gadu laikā palēkusies vairāk nekā par 100%. 2011. gadā kompānijai tās bizness Ķīnā ienesa 35 miljonus ASV dolāru, kur pagājušajā gadā tie bija jau 400 miljoni (šādus ieguldījumus būtiski ietekmē arī ASV-Ķīnas tirdzniecības karš), raksta finanšu ziņu portāls Barron’s. Savukārt tāda biržā tirgotā fonda kā Invesco Water Resources cena šogad palēkusies jau par 28%. Šis fonds kopē Nasdaq OMX US Water indeksa uzvedību un iegulda ASV uzņēmumos, kas saistīti ar ūdens resursu uzglabāšanu un attīrīšanu. Piecu gadu skatījumā tā vērtība ir palēkusies par 50%, kas gan ir mazāk par S&P 500 pieaugumu šajā periodā 57,5% apmērā.

Var izcelt arī Invesco S&P Global Water ETF, kam ir globālāks ieguldījumu sadalījums (ASV ar ūdeni saistītās industrijas vērtspapīru virzienā tas pludina gandrīz 50% savu līdzekļu). Liela daļa - aptuveni 14% - no šī fonda līdzekļiem tiek atlicināta šādiem Apvienotās Karalistes vērtspapīriem. Invesco piedāvā arī Global Water ETF, kas savukārt iegulda lielās globālās ūdens kompānijās. Šī fonda cena šogad palēkusies par 22,3%, un lielākie tā ieguldījumi ir tādos uzņēmos kā Danaher Corp, Ecola, Geberit, Ferguson un Pentair. Ja ir ticība ūdens industrijas ilgtermiņa izaugsmei, no citiem šādiem fondiem pieejami arī First Trust Water ETF, kura cena šogad augusi par 27,5%, un Tortoise Global Water ESG Fund, kas šogad demonstrējis kāpumu par 24,5%.

Tīrs ūdens, šķiet, patīk visiem, un bieži vien šādiem ieguldījumiem tiek piekabināta klāt arī sociālā atbildība. Jau ziņots, ka kompānijas arvien biežāk tiek vērtētas pēc ESG (Environmental, Social and Corporate Governance jeb ESG) skalas. Izvēloties uzņēmumus ieguldīšanai, fondi sola ņemt vērā tādus faktorus kā ietekme uz vidi, sociālā pārvaldība (tiek izskatīts, vai uzņēmumā tiek ievērotas cilvēktiesības, vai tiek nodarbinātas pietiekami daudzas sievietes, vai ievērota dzīvnieku labsajūta utt.) un korporatīvā pārvaldība. Būtībā ESG investēšana sāk kļūt par meinstrīmu (vadošo galveno tendenci), un to vairs nevar saukt par dažu koku mīlētāju apmātību.

Plaša ietekme

Šādiem ieguldījumiem, protams, ir arī riski. Pārsvarā pieejamā informācija liecina, ka jau tagad daudzu šīs nozares uzņēmumu akcijas nebūt nav lētas. Vēl RBC Capital Markets eksperti izceļ, ka ir skeptiski attiecībā pret šādiem fondiem, jo tie bez pastiprinātas izvērtēšanas uzpērk gandrīz visu tikai tāpēc, ka tas saistīts ar ūdeni. «Tas, ka kompānija ir ūdenī, nebūt nenodrošina, ka tas būs labs ieguldījums,» spriež uzņēmuma analītiķi. Tāpat nākotnē valstu ūdens rezerves varētu būt gluži kā stratēģiskie resursi. Līdz ar lielāku ūdens deficītu tā cena var tikt regulēta un mākslīgi uzturēta zema. Tas savukārt var potenciāli negatīvi ietekmēt ar šo nozari saistīto kompāniju peļņu.

Būtu jāņem vērā, ka šādi fondi uzskatāmi par visai specifiskiem ieguldījumiem. Tādējādi to īpatsvaram investīciju portfelī nevajadzētu būt pārāk lielam. Pretējā gadījumā uzņemtie riski galu galā var izrādīties pārāk lieli. Tiesa gan, diversificēta portfeļa sastāvā zināmas pozīcijas šādiem fondiem atvēlēt var.

Jānorāda, ka ierobežota ūdens pieejamība var būtiski ietekmēt arī daudzu citu izejvielu un aktīvu cenu. Piemēram, tas var nozīmēt, ka daudzas rūpniecisko metālu raktuves pārtrauc savu ieguvi – tām šādos brīžos nav enerģijas, ko rada hidroelektrostacijas. Ja nav pietiekamas pieejas ūdenim, tad var pievērties arī dažādas ražotnes un visādi var būt arī ar pārtiku – ja tiek būtiski traucēta tās raža, tas var novest pie tās nepieejamības un pat bada, kas dažos reģionos var nozīmēt būtisku sociālo nestabilitāti. Būtībā tur, kur ūdens būs pieejams, ekonomikas izaugsmes perspektīvas droši vien būs saulainākas.

Tiek pat spriests, ka ūdens trūkums varētu būt galvenais iemesls nākotnes ģeopolitiskajiem konfliktiem. Daži spekulē, ka varētu rasties kas līdzīgs ūdens eksportējošo valstu kartelim. Apvienotās Nācijas lēsušas, ka pēc 30 gadiem gandrīz seši miljardi pasaules iedzīvotāji savu dzīvi vadīs reģionos, kur gadā vismaz vienu mēnesi ir aktuāla ūdens nepietiekamība. Šobrīd tie esot aptuveni 3,6 miljardi cilvēku. Pasaulē turpinoties industrializācijai, attīstoties intensīvai zemkopībai un pamainoties klimatam, ūdens pieejamības problēma pēdējos gados saasinājusies Ķīnā, Indijā, Meksikā, daudzās Āfrikas vietās un pat ASV (un ne tikai šajos reģionos). Piemēram, šīs valsts Kaliforniju un Kolorado štatu skārusi sausuma krīze.

Pirms dažiem gadiem Šveices pārtikas kompānijas Nestle vadība klāstīja, ka pasaulē svaigs un tīrs ūdens izbeigsies ātrāk par naftu. Uzņēmums lēš, ka esot liela iespēja – jau 2030. gadā globālā līmenī novērosim milzīgu šī resursa deficītu. Kopš 1950. gada cilvēku skaits uz pasaules ir dubultojies, bet ūdens patēriņš – trīskāršojies. Līdzīga tendence tiek zīmēta arī nākotnei.