Krājējiem bieži piedāvātais aktīvu izvietojums vairs var nestrādāt

Investoram ļoti svarīgi ir izlemt par savu ieguldījumu sadali jeb - kādu daļu naudas pludināt riskanto akciju un kādu – drošo obligāciju virzienā. Bieži vien ierasts, ka tradicionāls ieguldījumu portfelis krājējiem tiek veidots no aptuveni 60% akcijām un 40% obligācijām.

Pamatā nav kāda ļoti pārliecinoša veida, kā pasargāt investīcijas no cenu svārstībām. Tiek spriests, ka šāds diversificēts 60/40 portfelis daudzmaz der visiem laika apstākļiem. Tas vienmēr nenodrošinās to pašu labāko atdevi, bet tas var mīkstināt sitienu lejupslīdes brīžos. Proti, laikam ejot, tā rezultāti būs spēcīgi. Savukārt, ja ieguldījumi izteikti pozicionēti straujas izaugsmes ekonomikai, tad samērā labi guvumi gaidāmi, ja investoram par šo izaugsmi ir bijusi taisnība. Tiesa gan, dārgi nākas samaksāt, ja tā tomēr nav. Tāpat, ja konstanti tiek gaidīta recesija un portfelis ir pārlieku konservatīvs, tad investors riskē negūt pietiekamu peļņu no akciju izaugsmes, ja lejupslīde tomēr spītīgi neatnāk.

Ik pa laikam gan kāds norāda, ka pieņēmumi par 60/40 vai 70/30 portfeli (akcijas/obligācijas) ir novecojuši un šajā ziņā būtu nepieciešamas izmaiņas. Tā nupat Bank of America Merrill Lynch galvenais investīciju stratēģis Maikls Hartnets izteicies, ka ir vērts apšaubīt tik lielas obligāciju daļas jēgu šādos sabalansētos portfeļos.

Viņš paudis uzskatu, ka šāds 60/40 portfelis labi strādājis līdz šim, bet tas nestrādās nākotnē. Galvenokārt tas esot saistīts ar to, ka drošo obligāciju ienesīgums ir rekordzems – pasaulē ar negatīvu ienesīgumu tiek tirgots parāds jau gandrīz 17 triljonu ASV dolāru vērtībā. Negatīvs ienesīgums sevišķi izplatīts ir Eiropā un Japānā, kur tas ir vērojams pat ļoti gara termiņa parādam. Iespējams, var pat teikt, ka «drošība kļuvusi tik dārga, ka to jau var uzskatīt par riskantu». Viņš vērš uzmanību uz pēdējā laika straujajām cenu izmaiņām obligāciju tirgū, kas ir pretēji tam, kādēļ portfeļos vispār atrodas šādi vērtspapīri (tiem vajadzētu būt balstam, kas nodrošina kopējā portfeļa stabilitāti) un tam, ka šie vērtspapīri vairs īsti nenodrošina diversifikācijas iespēju. Līdz ar šādu situāciju sagaidāmā riska un atdeves attiecība obligācijām neesot pievilcīga.

Proti, ja agrāk bija ierasts – laikos, kad akciju cena palielinās, obligāciju vērtība sarūk (un otrādi), tad tagad bieži cena visam ceļo uz vienu un to pašu pusi. ASV akciju virziens cieši korelējis gan ar citu pasaules reģionu akciju vērtību, gan obligāciju un arī izejvielu cenu. Tādējādi investoriem zūd iespēja kādos aktīvos paslēpties. M. Hartnets uzskata, ka obligāciju cena ir pakļauta lielam riskam, ja rodas pārliecība, ka nākotnē inflācija tomēr būs nedaudz lielāka un šos aktīvus vajadzētu aizvietot ar dāsnu dividenžu maksātāju akcijām, riskantākām grabažu (junk) obligācijām un kvalitatīvu pašvaldību parādu.

Bank of America pārstāvji savā vēstījumā The End of 60/40 izceļ, ka sašķobījusies uztvere par šīm aktīvu klasēm. Proti, nu dividenžu maksātāju akcijas daudzi pērk, lai nodrošinātu daudzmaz stabilus ienākumus, bet obligācijas - lai spēlētu uz tālāku to cenu pieaugumu. Iestāde rēķina, ka pasaulē nu esot 1100 kompāniju akcijas, kuru dividenžu ienesīgums ir lielāks par vidējas pasaules valdības obligācijas ienesīgumu.

«Globālā ekonomikas izaugsme bremzējas, un attīstītajos tirgos vērojama sabiedrības novecošanās. Tas nozīmējis, ka augusi tradicionālo drošo aktīvu popularitāte, kas palīdzējis veidoties burbulim obligāciju tirgū. Tas ir drauds tiem investoriem, kas saglabā 60/40 portfeli. Izaicinājumu rada tas, ka ierastie labumi – diversifikācija un riska mazināšana - no obligāciju turēšanas izplēn. Tas notiek laikā, kad daudzi fiksēta ienesīguma tirgus segmenti ir ļoti piepildīti. Tas rada papildu risku, ka obligācijas var piedzīvot straujas un pēkšņas izpārdošanas,» spriež iestādes eksperti, piebilstot, ka nākotnes ieguldījuma portfeļa aktīvu izvietojums varētu izskatīties radikāli atšķirīgs no tā, kā līdz šim ierasts, un vajadzētu sākt plānot, kas nāks pēc 60/40 portfeļa ēras.