Inga Latkovska, SIA LEAD. Korporatīvā komunikācija valdes priekšsēdētāja

ceļvedis

Vēderprieki

Man patīk eksperimentēt, nogaršot, saprast, no kā ēdiens gatavots un kā tas pagatavots. Tā kā man patīk gatavot ēst, mājās to daudz arī daru. Tagad gan tikai brīvdienās, kad varu ģimenes locekļus palutināt. Skaisti saklāts brokastu galds brīvdienās, manuprāt, ir lielisks nedēļas nogales iesākums, vai kopīgas pusdienas, pie kurām var ilgāk pasēdēt un lēnā garā starp sarunām baudīt ēdienu. Man ļoti garšo zupas, saldie ēdieni, dažādi veģetārie ēdieni. Zivju ēdieni. Tikko Parīzē vakariņās ēdu, kā pavārs teica, fish pie. Izcili! Uz pannas pesto apcepta baltā zivs ar gaišajām rozīnēm un safrānu. Apkārt kraukšķīgā filo mīkla, kas cepeškrāsnī jau tad ar pildījumu cepta, vienkārši kusa mutē! Es nevarētu teikt, ka esmu simtprocentīga veģetāriete, tomēr gaļu uzturā lietoju ļoti maz un reti. Veģetārais ēdiens jau pats par sevi ir improvizācijas augstākais punkts, tāpēc te vienmēr gatavojot var atrast interesantas kombinācijas. Tagad arī plaši pieejami ir bioloģiskie produkti, tos iekļauju ēdienkartē arvien vairāk. Un, protams, man svarīga ir estētika. Ēdienam jābūt skaisti noformētam un pasniegtam. Mēs ēdam arī ar acīm, un skaists ēdiens veicina apetīti. Uz restorāniem vairāk eju darba pusdienās. Nemainīga vērtība un man mīļš ir Osiris, Bibliotēka No1. Man patīk arī Kolonāde. Ikdienā arī Stock Pot, Terra, jo atrodas pāris kvartālu attālumā no biroja.

Dvēselei

Lielākoties klausos mūziku, braucot mašīnā. Un dziedu līdzi! Tā kā uz un no darba katru dienu pavadu aptuveni pusotru stundu, šo laiku izmantoju mūzikai. Atkarībā no noskaņojuma klausos Latvijas Radio 3 Klasika vai SWH Rock, dažkārt Radio Skonto, kad sentimentāls noskaņojums. Mani vienmēr aizkustina Imanta Kalniņa mūzika, dziedātāja LP (Laura Pergolici), rokgrupas Muse, Queen, Rammstein. Patīk klaviermūzika un džezs. Neesmu mūzikas eksperte un superfane, lai gan tā man patīk un ar prieku to klausos. Katrā ziņā manā dzīvē nekas neapstājas, ja nezinu kādas grupas jaunākā CD iznākšanu.  Pēdējā laika spilgtākais pārdzīvojums Latvijas Nacionālajā operā un baletā noteikti ir bijis Šarla Guno Fausts ar Andreasa Bauera Kanabasa izteiksmīgo Mefistofeli. Izcili!

Uz kinoteātri eju diezgan reti, lielākoties filmas skatos televīzijā. Es neesmu no tiem, kam katrā ziņā jaunāko filmu vajag redzēt pēc iespējas drīz. Detektīvi, melodrāmas un dokumentālās filmas būs mana izvēle. Piemēram, man atkal un atkal patīk noskatīties lielisko Deividu Sušē (David Suchet) kā Erkilu Puaro – sižets no galvas zināms, bet filmas estētika vienmēr aizrauj no jauna. Ir daudz labu detektīvu, arī psiholoģisku detektīvu – gandrīz vienmēr tā būs mana izvēle. Patīk domāt un risināt līdzi. Es apbrīnoju tos, kuri aizraujas ar fantastikas filmām – mani tās atstāj vienaldzīgu. Izmantošu arī katru iespēju, lai noskatītos kvalitatīvu un rosinošu dokumentālo filmu. Šobrīd LTV piedāvā labu izvēli. Laika ir tik, cik ir. Visu nevar noskatīties. Filmas skatos galvenokārt brīvdienu vakaros vai tad, kad darba dienā nenāk miegs. No pēdējā laikā redzētajām varu izcelt filmu Zaļā jūdze ar Tomu Henku (Tom Hanks). Mani tā tik ļoti aizkustināja, ka netiku no dažām domām vaļā pat vairākas dienas.

Brīvajā laikā

Nevaru iedomāties savu ikdienu bez aktīvām kustībām. Tomēr dažādos dzīves posmos šīs aktivitātes ir bijušas dažādas. Esmu braukusi ar kalnu slēpēm un ar to aizrāvusies, tomēr neesmu spējusi pārvarēt bailes no ļoti liela ātruma, tāpēc tālāk par sarkanām trasēm netieku. Gadiem ilgi esmu nodarbojusies ar pilatēm pie Ineses Talles. Tagad, pēdējos divus gadus, esmu atgriezusies pie savas bērnu dienu nodarbošanās – dejošanas. Brīnišķīgās deju skolotājas Andas Zīsbergas uzraudzībā ļoti saudzīgi, bet reizē stingri mūs – aptuveni desmit dažāda vecuma sievietes – ved cauri klasiskajam baletam. Divi līdz trīs vakari nedēļā pie baleta stangas un mazliet arī baleta zāles vidū skaistas mūzikas pavadījumā aizskrien nemanot. Muskuļi izstaipīti, kustības pilnveidotas. Mani baletā saista plastika, kustību improvizācija, lai gan klasiskajā baletā konkrētās kustības ir jāizpilda ļoti precīzi. Esmu sākusi dejot vēl pie skolotājas Zinaīdas Zeltmates Dzintariņā, vēlāk – pie brīnišķīgiem pedagogiem Vladimira Ponomarjova, Tamāras Ēķes un Ulda Šteina Vektorā. Nu – mazliet citā kvalitātē, bet ar ļoti lielu baudu un prieku.

Vēlos aizbraukt uz...

Kuram tad nepatīk ceļot? Kad bērni bija mazi, protams, ceļojām visa ģimene kopā. Katru vasaru tie bija dēlu futbola turnīri citā valstī, vēl atpūtas braucieni. Tādā kārtīgā kalnu staigāšanas jeb hiking ceļojumā, kas tagad tik populāri, gan neesmu bijusi. Šis ceļojums vēl tikai priekšā. Ļoti gribas izbaudīt un saprast, kā tas ir. Man patīk un iepriecina arī pilsētu izbraucieni. Pirms dažām nedēļām atkal biju Parīzē, kas man ļoti patīk un iedvesmo. Ik reizi ir savi must apmeklējuma mērķi arī pilsētā, kur esmu bijusi vairākkārt, tomēr ik reizi cenšos atrast ko jaunu. Šajā Parīzes ceļojuma laikā iepazinu vairākas muižas pie Parīzes, ko pilsētai pievienoja pārveidotājs un attīstītājs Hausmans. Interesanti, cits skatījums un cita dzīve. Nevaru neminēt Kanādu, kur, pateicoties draugiem, esmu vairākkārt un patālu ceļojusi. Skaista zeme, katram novēlu to iepazīt. Neesmu bijusi Indijā, kur gan tiešām gribētu nokļūt. Tas vēl priekšā. Šīs vasaras lielākais piedzīvojums bija desmit dienas budistu klosterī Anglijā.

Grāmatplauktā man

Man nav vienas iecinītākās grāmatas, tomēr laiku pa laikam mēdzu pārlasīt Bulgakova darbus, piemēram, Meistars un Margarita, Pasternaka Doktors Živago. Ik reizi, kaut pašķirstot vai palasot kādu fragmentu no romāniem, ieraugu, sajūtu ko jaunu. Protams, lasu profesionālo literatūru, kas man ļauj labāk gatavoties lekcijām studentiem Latvijas Universitātē. Un mani interesē viss jaunais, kas saistās ar komunikācijas jautājumiem, – lasītais iedvesmo jauniem risinājumiem aģentūras darbā. Pēdējā laikā vairāk pievēršos darbiem, kas saistās ar manām kontemplācijas studijām. Tie ir, piemēram, Latvijā tik labi zināmie Ričarda Rora, Kena Vilbera darbi. No pēdējā laika lasītajām grāmatām ļoti uzrunāja Bronijas Vēras Piecas lietas, ko cilvēki nožēlo pirms nāves. Brīnišķīgā valodā, sirsnīgs, emocionāls personiskās pieredzes stāsts par darbu paliatīvajā aprūpē. Par sarunām ar mirstošiem pacientiem. Un, kas ir interesanti, šī grāmata nevis rada skumjas, bet prieku. Un, kā autore pati saka, šis darbs paliatīvajā aprūpē mainīja viņu pašu. Iesaku izlasīt!