Vispirms vārds un pēc tam biznesa ideja, ko šajā vārdā ietērpt. Tāds ir zīmola pARTapis idejas autores Kristīnes Kalējas stāsts

Tekstils

Viņa atminas, ka pati ideja par vārdu pārtapis un to, kāda izskatīsies zīmola vizuālā identitāte, prātā ienākusi jau pirms aptuveni pieciem gadiem. Tolaik gan viņai nebija ne jausmas, kas slēpsies zem tā. Reālākas aprises zīmols ieņēma pagājušajā rudenī, kad Kristīne sāka plašākam pulkam piedāvāt pašas darinātus apģērbus, kas radīti no jau esošiem apģērbiem, kas ir kvalitatīvi, bet dažādu iemeslu dēļ vairs netiek valkāti un kam šādi tiek iedota otrā dzīve.

Atgriežas pie sirdslietas

Kristīnei radošās izpausmes nav svešas, viņa jau vairāk nekā desmit gadus veido oriģinālas, personalizētas dāvanas un pašā krīzes uzplaukumā atvēra arī mākslas salonu Ādažos. Pirms trim gadiem viņa ar domubiedriem-radiniekiem savā dzimtajā pusē Jaunjelgavā nodibināja biedrību RADI Jaunjelgavā un tās paspārnē organizējusi dažādas radošās darbnīcas, kurās cilvēkiem mācīts dzīvot zaļāk, pielietot savā ikdienā zero waste (bezatkritumu) principu. «Pagājušajā gadā īstenojām arī Eiropas projektu, kura laikā apmācījām 500 cilvēkus. Tas bija tāds neprātīgs mērķis, taču to paveicām un visi kopā dažādās meistarklasēs pārstrādājām dažādus materiālus – sākot no pudelēm, platēm un beidzot ar tekstilu. Neviļus sāku savam priekam veidot arī apģērbu – salieku kopā dažādus apģērbu, auduma gabalus un izveidoju jaunu fasonu. No sākuma šuvu sev, bet draudzene ieteica piedāvāt to arī citiem. Pirmo reizi plašākam pulkam savus darinātos apģērbus izrādīju Rīgas svētku laikā Esplanādē un biju priecīga, ka cilvēkiem patīk un ažiotāža bija diezgan liela. Tad es vaigā ieraudzīju savu īsto pircēju,» atminas Kristīne.

Toreiz viss tika izpirkts, un tas mudināja Kristīni turpināt darbu pie jaunu apģērbu veidošanas. Reizi mēnesī biedrība organizē RADU tirgu, kurā Kristīnei bija iespēja piedāvāt zīmola pARTapis apģērbu. «Cilvēki pARTapis apģērbu izvēlas gan zaļās domāšanas, gan dizaina un funkcionalitātes dēļ. Esmu praktisks cilvēks, līdz ar to veidoju tādu apģērbu, kas ir ne tikai skaists, bet arī ērti valkājams, ir funkcionāls, transformējams. Esmu novērojusi, ka bieži vien latviešiem ir bail ļauties spilgtām krāsām, neierastām detaļām apģērbā. Tomēr es mudinu sadūšoties, nojaukt robežas. Būt brīviem no aizspriedumiem,» viņa akcentē. Tāpat, viņasprāt, ir jānojauc aizspriedumi par to, ka vienmēr ir nepieciešams iegādāties aizvien jaunas lietas, šādi radot piesārņojuma pēdu dabā.

Taujāta, vai šūšana ir viņas sirdslieta un aizraušanās jau ilgus gadus, Kristīne atzīst, ka nebūt tā nav. Pēc vidusskolas viņas mērķis bija kļūt par žurnālisti, pat augstskolā stājusies, tomēr netika uzņemta. Brīvo gadu viņa nolēma izmantot lietderīgi un arodskolā mācījās šūšanu. Līdz šim viņa šajā arodā nebija strādājusi ne dienu. Tiesa, rokdarbi pašas priekam vienmēr bijuši tuvi. «Zīmola attīstīšana ir kā zīme, ka pietiek klejot un jāatgriežas pie tā, kas patiesi sirdij tuvs. Pagājušajā gadā vēl Modes un stila tehnikumā izmācījos konstruēšanu un modelēšanu. Tas palīdzēja vēl vairāk atvērt prātu un nokļūt tuvāk šai jomai, iepazīties ar citiem, kuriem šis arods tuvs,» teic Kristīne. Paralēli pARTapis attīstīšanai viņa turpina jau iepriekš iesākto un veido Citādās dāvanas, proti, izgatavo veltes pēc pasūtījuma ar fotogrāfijām un vēlējumiem. Viņa gan atzīst, ka attālinās no šī darba un zīmols pARTapis pārņem prioritātes. Turklāt, radot apģērbu, Kristīnei svarīga šķiet apziņa, ka vismaz savā mazajā pasaulītē viņa var darīt videi draudzīgu darbu.

Mūzas pavadā

Taujāta par pašu apģērba veidošanas, konstruēšanas procesu, Kristīne atzīst, ka tas ir grūtāk, nekā no malas izskatās, un smej, ka radošiem cilvēkiem vispār nav viegli, jo visādi tarakāni galvā dauzās.

Tekstils līdz Kristīnei atnāk caur biedrību. Cilvēki ziedo mantas, tostarp drēbes, kuras pēc tam tiek izšķirotas. Daļa tiek vesta uz Sarkano Krustu, bet daļa noder kā materiāls radošajām darbnīcām. Galvenais – panākt, lai liekās lietas nenonāk atkritumos, bet dzīvo otro dzīvi. «Daļa tekstila pie manis nonāk šādi, ziedo arī jau esošie klienti, jo novērtē to, kā tas tiek pārveidots ar pievienoto vērtību, bet reizēm es arī nopērku drēbes lietoto preču veikalā, kas man iepatīkas nevis fasona, bet auduma dēļ. Skatos uz audumiem, un tā mūza atlido. Sākumā nezinu, kā viss kopā sanāks. Svarīgi ir sākt griezt, tad apģērbs pats ar tevi sāk runāt un gribēt būt tieši tur, veidojot neparastus un oriģinālus salikumus. Tieši šī neparedzamā darba procesa dēļ man ir grūti piesaistīt palīgus. Jaunā apģērba dizains ir manā galvā, un to veidoju intuitīvi. Grūti to izstāstīt citam, lai izdara. Tomēr palīdzīgas rokas būs nepieciešamas pavisam noteikti,» teic Kristīne.

Kristīne stāsta, ka pirmā vasara bijusi īsti ražena pARTapis zīmolam – notikušas trīs modes skates: pirmā – dzimtajā Jaunjelgavā, tad – Lielvārdes pils svētkos un Dobelē Starptautiskā amatnieku plenērā laikā, kas bija veltīts tieši zaļajam dzīvesveidam. Sākta arī meistarklašu rīkošana, jo cilvēki labprāt grib paši radoši darboties un pārveidot savu esošo, taču nevalkāto, novārtā atstāto apģērbu. «Meistarklases notiek gan biedrības RADI Jaunjelgavā telpās, kad pie viena, darbojoties visas dienas garumā, iepazīta arī skaistā Latvijas mazpilsēta, gan nu jau jaunajās darbnīcas telpās Rīgā, Juglā. Šeit ikdienā iespējams iegriezties, iepazīties un iegādāties pARTapis tērpus, kā arī apmeklēt dažādās meistarklases saistībā ar tekstilu un otrreizēju pārstrādi. Ideju daudz,» viņa turpina.

Uz attīstības viļņa

Pārdošanas kanāli ir dažādi – sākot no pARTapis profila sociālajā vietnē Facebook un beidzot ar iespēju klātienē apskatīt zīmola produkciju veikalā Zīle, kurā līdzās Aivas Zīles radītajiem apģērbiem, kas top līdzīgā tehnikā, piepulcējušies arī Kristīnes darinājumi. «Man ļoti patīk sastapties ar saviem pircējiem, līdz ar to es regulāri piedalos RADU tirgū Jaunjelgavā. Ļoti labprāt piedalītos vēl citos šāda veida tirdziņos. Nākotnē vēlētos attīstīt arī tiešsaistes veikalu etsy platformā,» atzīst Kristīne. Taujāta, vai līdz ar pieprasījuma pieaugumu pietiks kapacitātes, Kristīne teic, ka sākumā par to bažījās, bet visas lietas lēnām sakārtojas. Piesaistīts arī papildspēks – cilvēks, kurš ir radošu procesu virzītājs sociālajos tīklos, jo šīs lietas paralēli šūšanai atstātas novārtā. Tāpat viņa sadarbībā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju ir iesaistījusies projektā, kas nodrošina topošajiem speciālistiem darba vidē balstītas mācības. «Praktikantu piesaistīšana būs abpusējs ieguvums – gan man, gan viņiem. Jaunajiem šuvējiem es iemācītu ne tikai šūt taisnas vīles, bet radoši domāt. Redzu sevi pirms 25 gadiem un domāju, cik es būtu pateicīga, ja mani kāds ņemtu praksē un iemācītu arodu, nevis izkalpinātu un liktu ārdīt tikai vīles. Tiešām parādīt profesijas īsto pusi. Savukārt mans ieguvums būs palīdzīgas darba rokas, kas, augot pieprasījumam, ir ļoti nepieciešamas.»

Līdz šim Kristīne savu biznesu attīstījusi tikai ar pašas līdzekļiem un aizņēmumu finanšu iestādēs straujākam attīstības tempam nav izmantojusi. Taujāta, kas ir lielākie mazā biznesa attīstīšanas klupšanas akmeņi, Kristīne teic, ka uzņēmējdarbībā nav iesācēja, jo savs bizness viņai ir jau kopš 2007. gada un pieredze palīdz izvērtēt situāciju, piedāvājumus, neskriet ar galvu sienā. Savulaik daudz kļūdu pieļauts, bet no tām gūta mācība, kas palīdz darbam tagad. «Vienmēr ir patīkami apzināties, ka jebkurā vecumā vari būt jaunais uzņēmējs. Tam nav robežu. Dzīve ir jānodzīvo ar smeķi,» atzīst Kristīne.