Šis biznesā bijis izaicinājumiem bagātākais gads, sešu gadu jubilejas un jaunās kolekcijas prezentācijas priekšvakarā atzīst Soulstones zīmola radītāja Agnese Zeltiņa

Intervija

Taču viņa nesūdzas, tā vietā meklējot aizvien jaunus risinājumus. Nākamo gadu plānots veltīt, lai uzlabotu savu darbu digitālajā platformā, kā arī piedāvātu jaunus produktus, neaprobežojoties tikai ar rotām.

Kā populāra aktrise nonāca līdz idejai par savu rotu kolekciju?

Gluži tāpat, kā populāra aktrise 2011. gadā nonāca līdz lēmumam aizbraukt no Latvijas mācīties itāļu valodu. Ja runājam par visu pēc kārtas, jāsāk ar to, ka jau 2008., 2009. gadā kritiski izpaudās valsts krīzes laiks. Proti, iepriekš noslēgtie līgumi tika atcelti, jauni netika parakstīti. Darba kļuva arvien mazāk. Tikko biju atgriezusies no ASV pēc pasaules prezentācijas filmai Es gribu tavu meiču!.

Vēlāk negaidītu apstākļu dēļ tika atcelta pirmizrāde jauniestudējumam Vientulība tīmeklī Gaļinas Poliščukas Teātra observatorijā, ko es producēju un kurā man vajadzēja spēlēt galveno lomu kopā ar aktieri Andri Buli. 2011. bija ļoti smags gads. Viss kļuva drūmi un slikti. Sāku meklēt izeju, jo nekad tā īsti neesmu paļāvusies uz kādu citu, kā vien uz sevi. Bija arī gadījuma darbi. Piemēram, bērniem un jauniešiem pasniedzu aktiermeistarību. Tomēr bija skaidrs, ka kaut kas jāmaina. Un tad negaidīti man piedāvāja padzīvot Itālijā, iemācīties itāļu valodu. Piekritu, ņemot vērā tā brīža kritisko situāciju. Faktiski no pirmās dienas Itālijā sāku strādāt, vēl nezinot attiecīgo svešvalodu. Itāļu televīzijā QVC tiešraidē reklamēju dažādus produktus – juvelier-

izstrādājumus, apģērbu, kosmētiku. Tā nopelnīju iztikai un vēl izdevās sakrāt pamatkapitālu Soulstones, kas iemirdzējās pēc diviem gadiem. Tiesa, iedīglis šai biznesa idejai bija vēl cits. Proti, man Itālijā nozaga visas rotas, kas nebija bižutērija. No šīs mīnusa zīmes radās ideja veidot rotas pašai. Tomēr nozagtajām rotām bija arī emocionāla vērtība, jo tās pārsvarā bija tēta roku darbs. Es izdarīju kļūdu, tās neapdrošinot un neglabājot seifā. Policijas izmeklēšana beidzās bez rezultāta.

Tātad drīzāk aktrises profesija un karjera bijusi jūsu bērnības sapņu portfelī?

Nē. Mana sapņu profesija allaž bija tērpu modelētāja. Nekad nebiju domājusi kļūt par aktrisi. Taču mamma bija teātra kritiķe. 1989. gadā viņa brauca stažēties uz ASV. Lai mani nodarbinātu, pieteica pie Māras Ķimeles sagatavošanas kursos. Mammai bija savi iemesli tā rīkoties. Siguldā dzīvojot, biju priekšzīmīga teicamniece, bet, pārbraucot uz Rīgu un nomainot skolas, kļuvu par nevaldāmu pusaudzi. 15–17 gadu vecumā mani pirmie identitātes, mīlestības meklējumi un vidusskolas bohēma mammu nobiedēja.

Tai pašā laikā vienmēr tiku stāvējusi kā mammas, tā tēva gēna krustcelēs. Tētis cerēja, ka došos pa citu ceļu un nokļūšu tuvāk viņa – juveliera – arodam. Savukārt es pati cerēju augstskolā apgūt tērpu modelētāja profesiju. Ar savām atzīmēm būtu tikusi jebkurā citā nodaļā, taču pašlepnums lika aprobežoties ar ieceri par vislabāko. Tolaik tērpu modelēšana šķita prestižākais, kas vien var būt. Tātad vispirms gāju savu ceļu, nevis mammas izloloto sapni, kas beigās tomēr likumsakarīgi aizveda līdz aktieriem.

Savukārt Itālijas situācija un tas, ka atgriezos Latvijā ar naudas iekrājumu, deva iespēju izveidot savu pirmo rotu kolekciju. Pati zīmēju skices, un man bija ļoti laba meistare, kas tās palīdzēja realizēt. Viss sākās 2013. gada septembrī, bet pirmo kolekciju prezentējām decembrī. Šogad svinēsim uzņēmuma sešu gadu jubileju.

Tātad tagad savā uzvaras gājienā devies tēva gēns!

Impulss noteikti ir no tēta. Diemžēl viņa jau 15 gadu vairs nav ar mums, bet domāju, ka viņš zina par mani visu, kas viņam jāzina. Tētis gan strādāja citā tehnikā. Pirms sākt savu biznesu, pētīju tirgu. Sapratu, ka juvelierizstrādājumu Latvijā ir pietiekami daudz. Ja būtu vēlējusies turpināt tēta darba gaitas, vajadzētu nolīgt juvelierus un strādāt ar zeltu un sudrabu, kas jau ir pilnīgi cits stāsts. Produkcija ir dārga, ražošana –daudz komplicētāka, sasaiste ar citām institūcijām paģēr lielu atbildību, kam nebiju gatava. Par to pat neaizdomājos. Tomēr kaut kāda līdzība ar tēta arodu, protams, ir.

Laikā, kad attīstīju ideju par savu biznesu, nebija aizpildīts konkrētais segments ar labi veidotām rotām no dabīgiem akmeņiem par pieņemamām cenām. Nebija kvalitatīva roku darba atšķirībā no briljantu un zelta piedāvājuma. Tagad gan visiem māksla rokā. Lai kur aizbrauktu, pa labi un pa kreisi ir daudz stendu ar rotām no dabīgiem akmeņiem.

Vai aktrises gēnam vēl pietiek laika un vietas, kur izpausties?

Trīs sezonas Dailes teātrī nospēlēju Martu slavenās lugas Kam no Vilka kundzes bail? iestudējumā, un arī tagad filmējos. Kinolentes pirmizrāde paredzēta nākamā gada sākumā, bet nosaukumu vēl neminēšu. Tāpat kā jaunajam Marijas Linartes projektam teātrī, kur aktieru trupas mēģinājumi sāksies aprīlī.

Vienā savdabīgā ziņā kā aktiera, tā rotu veidotāja profesijās var vilkt paralēles. Proti, abas sfēras ir «greizsirdīgas». Nevarēju nepamanīt, cik ļoti nepieciešama mana klātbūtne rotu biznesā bija tajos mēnešos, kad vairāk veltīju uzmanību Vilka kundzes iestudējumam teātrī. Patlaban esmu atgriezusies Soulstones studijā uz pilnu slodzi un pat vairāk. Ja gribi kaut ko sasniegt, jāstrādā daudz. Varbūt ne gluži kā sākumā – 16 stundas diennaktī –, bet atslābt nevar.

Kā nonācāt līdz saviem akmeņiem?

Dažādi. Ceļojot pa pasauli. Sākums bija Milānā, jo tur saplūst labākais no visas pasaules, ieskaitot dažādus rokdarbus. Pērles ir sietas Dubaijā. Tur esmu iegādājusies arī citus materiālus. Atvedu akmeņus no Tadžikistānas, tanzanītu – no Āfrikas, larimāru – no Jamaikas, bet katram ražotājam ir arī savi avoti, ko viņi nekad plašākai publikai neatklāj. Varu pasacīt, ka daudz materiāla ir no Itālijas – Milānas un Romas. Divas reizes gadā braucu uz starptautiskām izstādēm un skatos, kas piedāvājumā jauns. Sāku ar lielām kakla rotām jeb statement necklaces, izpaužoties vienreizējos, unikālos darbos, kas arī pirms sešiem gadiem ļoti labi aizgāja. Pēc tam gan klients piezemēja, jo daudzi vienkārši nevalkā tādas rotas. Bija jādomā arī kas vienkāršāks. Vienmēr jāmeklē kompromiss ar konkrēto klientu auditoriju.

Vai pati vēl verat rotas?

Protams, katru dienu! Lieku kopā materiālus katrai jaunai skicei, rotai, ko ar meistari pēcāk izdiskutējam. Sākumā vēru pati, bet labāk tomēr, ja katrs dara to, kas viņam vislabāk izdodas. Tāpēc tagad man ir meistari.

Kas no akmeņiem šobrīd ir izejmateriāls numur viens?

Noteikti rožu kvarcs, jo tas ir akmens, kas atver sirds centru un palīdz dot un saņemt mīlestību. Visskaistāko rožu kvarcu iegūst Āfrikā, Madagaskaras salā.

Vai domājat arī par eksportu?

Soulstones rotas iegādājas visā pasaulē jau no pirmās dienas 2014. gadā, kad atvērām interneta mājaslapu. Digitālajam mārketingam ir ārkārtīgi liela nozīme.

Vēlējos atrast sadarbības partnerus Maskavā, Dubaijā, Itālijā un Vācijā, bet, kā pieredze rāda, ja tur uz vietas nav cilvēka, kurš strādā ar tavu zīmolu un palīdz ar pielāgošanos vietējiem normatīviem, sakārto juridiskās lietas, tas nenotiek tik veiksmīgi. Taču arī attiecībā uz eksportu neskatos lielās kategorijās. Vēlos saglabāt smalkā roku darba pievilcību. Savukārt eksports manā gadījumā saistās ar pienācīgu darbu interneta lapas pilnveidē, lai tādā veidā par mums uzzina ārpus Latvijas.

Lielākoties atpazīstama persona esmu tikai šajā valstī, bet, līdzko izbraucu ārpus Latvijas, produktu ar konkrētu cilvēku vairs neasociē, tālab jādomā, kā citādi par to pastāstīt, kā to pārdot ārzemju tirgū. Un tas prasa nopietnu izpēti un pieeju.

Vietējā tirgū gan zīmola trumpis jau no paša sākuma ir Agneses Zeltiņas atpazīstamība, vai ne?

Piekrītu, ka zīmolam tas noteikti palīdzēja. Esmu 24 gadus strādājusi savam vārdam, un tagad tas strādā, lai palīdzētu man un zīmolam. Pati esmu arī sava zīmola seja. Patīk iesaistīt arī ģimeni – māsu, meitu un mazmeitu, kā arī kolēģus un klientus. Varu pačukstēt, ka mūsu jaunākās kolekcijas reklāmai esam izvēlējušies ļoti spilgtu, talantīgu un skaistu jauno dziedātāju.

Sakāt, ka parādījušies daudzi līdzinieki, bet kā ar noietu aizsācējam?

2017. un 2018. bija ļoti labi gadi. Šogad, lai gan arī ir labi, bet jau grūtāk. To skaidroju ar milzīgu konkurenci šajā segmentā, kā arī jūtams, ka cilvēki bieži meklē nevis labāko kvalitāti, bet zemāko cenu. Daudzi uzņēmēji teic, ka Latvijā labi strādā divas lietas – atlaides un jaunumi. Es koncentrējos uz otro, kas nozīmē nepārtrauktu mainību. Turklāt, lai noiets būtu tāds kā pirms pāris gadiem, arī jāskrien divreiz ātrāk un jāstrādā vairāk.

Vēlos piebilst, ka mūsu rotas pieejamas ne tikai jaunajā studijā Rīgā, Bruņinieku ielā, bet arī tirdzniecības centros Spice un Domina Shopping, kā arī pie mūsu sadarbības partneriem Valmierā, Cēsīs un Tukumā.

Ko jums nozīmē savs bizness?

Uzņēmējs jau pēc definīcijas uzņemas visu atbildību, ieskaitot katru mēnesi samaksāt algas, nodokļus. Skatoties cauri statistikas prizmai, uzņēmumi pēc pieciem darba gadiem piedzīvo krīzi. Daudzi pat netiek pāri divu trīs gadu robežai. Runāju par nelieliem uzņēmumiem, kāds ir arī man. Nekad neatvēršu rūpnīcu un neražošu masveida produkciju. Tāds nebija mans mērķis.

Problēmas rodas, kad sāc augt un paplašināties. Kaut vai jauno telpu remonts – izdevumi bija lielāki un ilgāki, nekā plānots. Līdz ar to pusgadu maksāju nomu par divām mītnēm. Šis biznesā bija grūtākais gads. Smagi, ka par visu jāmaksā uz priekšu. Gan nodokļi, gan par materiāliem un iepakojumu, kam pievēršu ārkārtīgi lielu nozīmi. Notiek pārvērtēšana gan mārketinga, gan darbinieku komandas ziņā. Taču neesmu pieradusi sūdzēties, bet gan meklēt risinājumus.

Vai tas bija tā vērts?

Domāju, viss vienmēr ir tā vērts. Noteikti. Esmu ieguvusi milzīgu pieredzi. Arī jaunas grūtības ir tā vērtas. Bez tām un liela darba var iztikt tikai pasakās. Atliek rūpīga budžeta plānošana pašai. Turklāt esmu tāds cilvēks, kuru viss interesē detaļās. Proti, kur tas ir ražots, kas tas par zīmolu, kāds ir tā stāsts. Tam jābūt caurspīdīgam, redzamam un cilvēkiem saprotamam. Pret to visu apzināti izturos atbildīgi. Un atgriezeniskā saite no klientiem dod ārkārtīgi lielu gandarījumu. To, starp citu, saņēmu daudz ātrāk, nekā teātrī.

Kas ietilpst nākotnes plānos?

Būs arī Ziemassvētku kolekcija. No lieliem akmeņu kilogramiem pamazām pārejam uz minimālismu. Nākamgad piedāvāsim vairākus jaunus produktus. Ir dažādi plāni, ko pagaidām vēl pāragri atklāt, bet tie noteikti neaprobežosies tikai ar rotām.

Ko jūs ieteiktu jaunajiem uzņēmējiem – iet, darīt, piepildīt savu sapni?

Tikai tad, ja ir konkrēts plāns. Citādi var ļoti ātri sadegt. Domāju, ka centrā jānovieto ideja un stāsts. Ja sāc pamazītiņām un lēnām to kapacitāti audzē, tad viss ir pareizi. Ir ļoti jāpārdomā, jāizpēta tirgus. Nepateikšu neko jaunu, bet laikus jāsaprot, ar ko piedāvātais produkts atšķirsies no citiem tamlīdzīgiem, jo tirgus šobrīd ir pārblīvēts ar visu ko. Latvieši ir uzņēmīgi un interesanti, startē ar neordinārām un jaukām idejām. Un tad vēl manis jau sarunas sākumā pieminētā krīze tomēr daudziem atvēra vaļā radošo garu. Izmisumā arī biznesā sāc meklēt kreatīvus risinājumus.