Aktīvajā invertēšanā mēģina vilkt paralēles ar pokeru

Investoru psiholoģija

Lai veiksmīgi spētu aktīvi investēt, jāpiemīt vairākām spējām un īpašībām. Dažkārt izcelts, ka liela loma tajā, vai šāds investors būs veiksmīgs, ir tam, kāda ir viņa attieksme pret guvumiem un zaudējumiem. Interesanti, ka zināmas paralēles šajā ziņa tiek vilktas ar pokera spēlēšanu. Piemēram, The Wall Street Journal ziņo, ka daži no pašiem veiksmīgākajiem Volstrītas censoņiem ir arī lieliski pokera spēlētāji. Arī Bloomberg pirms kāda laika izcēla akadēmiķu pētījumu Hedge Fund Hold’em, kas izvirzīja teoriju, ka tiem līdzekļu pārvaldniekiem, kas labi spēlē pokeru (šādos turnīros tiem ir augstāki rezultāti), ir zināmas priekšrocības (proti, to stūrēto fondu atdeve ir labāka) attiecībā pret tiem, kas to tomēr nedara vai to rezultāti šādos turnīros ir sliktāki. Tiek teoretizēts, ka gan aktīva investēšana, gan pokers prasa līdzīgas īpašības un spējas – darboties pietiekami agresīvi, precīzi, ātri rēķināt, pieņemt lēmumus uz liela stresa fona, izjust risku un pētīt citu uzvedību.

Carnegie Mellon Universitātes profesori, kas pētījuši šīs spēles teoriju, skaidro, ka patiesībā tas izriet no tā, ka gan pokerā, gan investīciju pasaulē (un ne tikai) liela nozīme ir tā saucamajam dispozīcijas efektam. Tas paredz, ka ieguldījumu ziņā liela daļa investoru mēdz pārdot tādus savus aktīvus, kuru vērtība ir palielinājusies, bet pieturas pie tādiem aktīviem, kuru vērtība ir sarukusi. Tas pārsvarā ir tādēļ, ka zaudējumi tiek uztverti krietni sāpīgāk nekā līdzīgi guvumi. Piemēram, gandrīz noteikti ir tas, ka negatīvas emocijas, ja jūs pēkšņi zaudētu 1000 eiro, ir spēcīgākas nekā tad, ja jūs pēkšņi šos 1000 eiro iegūtu (vairākos pētījumos secināts, ka negatīvas emocijas ir gandrīz divas reizes spēcīgākas).

Pozitīvs emocionālais atlikums

Notiekošais lielā mērā saistīts ar vēlmi no visa šī procesa (gan investēšanas, gan pokera spēles, gan kādām citām darbībām) sev nodrošināt pēc iespējas pozitīvāku emocionālo atlikumu. Fiksējot savus guvumus, emociju gamma ir pozitīvāka, un par šādu savu peļņu ir zināms lepnums. Piemēram, investīciju pasaulē dažkārt pārspīlēta uzmanība tiek pievērsta tam, vai ir kādi uzvaroši darījumi. Tikmēr novārtā tiek atstāts tas, kāda ir kopējā peļņas bilde. Savukārt, nefiksējot zaudējumus nesošas pozīcijas, tiek cerēts, ka tendence kādā brīdī pavērsīsies pretējā virzienā. Šādā veidā investors arī izvairās atzīt savas kļūdas un tādējādi mēģina minimizēt sāpīgās izjūtas no vilšanās un nožēlas.

Līdzīgi esot arī pokera spēlē, kur liela daļa tā spēlētāju bieži pamet galdu tad, kad tikuši pie kādiem ātriem guvumiem. Savukārt, ja tie tomēr zaudē, tad tie gluži vai nepielūdzami cenšas to ar visiem spēkiem atspēlēt.

Pētnieki piebilst - pokerā bieži vien šāds efekts ir izteikts to spēlētāju vidū, kas ļoti aktīvi mēģina piedalīties lielā skaitā mazāka riska-mazāku potenciālo guvumu partijās. Tie teic – šādi spēlmaņi var biežāk uzvarēt (un tādējādi izjust sev nepieciešamās pozitīvās emocijas). Tomēr, kad tie tomēr neuzvar, to zaudējumi esot lielāki nekā peļņa no to šķietami daudzskaitlīgajām uzvarām. Rezultātā to atlikums no šādu darbību kopuma visbiežāk esot negatīvs.

Tas var arī nozīmēt, ka vērojamas pārspīlētas likmes (krišana azarta slazdā, lai atspēlētu zaudējumus), kas pēkšņas neveiksmes gadījumā parasti ne pie kā laba nenoved (investīciju pasaulē, piemēram, gandrīz visa nauda tiek likta uz kāda konkrēta vērtspapīra veiksmi vai neveiksmi jeb ieguldījumi netiek diversificēti). Šāda pieeja galu galā ir iznīcinoša daudziem pokera spēlētājiem (un investīciju pasaulē – daudziem mazajiem investoriem).

Galvu jauc veiksmes faktors

Līdzības esot saskatāmas arī attieksmē pret veiksmi, kurai ir liela ietekme gan uz aktīvo investēšanu, gan to pašu pokeru. Nožēla ir spēcīgas emocijas, kam pretējā pusē stāv lepnums. Cilvēka prāts iekārtots tā, ka mēs mēģinām atkārtot tādus lēmumus, kas mums radījuši lepnuma apziņu, bet izvairīties no tādiem lēmumiem, kas noveduši pie nožēlas. Nožēla un lepnums var mūs vadīt, ja ir spēcīga saikne starp izvēli un rezultātu. Savukārt šo vienādojumu mēdz izjaukt veiksmes faktors, kas arī vismaz īstermiņā noteikti var ietekmēt investīciju iznākumu. Tādējādi labais rezultāts bieži tiek uztverts ar lepnumu pat tad, ja izvēles ir bijušas muļķīgas, un otrādi – slikts rezultāts tiek uztverts ar nožēlu pat tad, ja izvēles ir bijušas gudras.

Minētās universitātes profesori teic, ka pokerā esot līdzīgs balanss starp zināmo un nezināmo informāciju kā investīciju pasaulē. Lai sadzīvotu ar šo neskaidrību, labiem spēlmaņiem esot jāspēj uzaudzēt cietā āda pret emocijām un pārāk nevadīties no tās uzvedības (un sekojošajām emocijām), kas balstīta uz nesenajiem to labajiem vai sliktajiem rezultātiem. Svarīgi esot saprast to, ka ir iespējams visu izdarīt pareizi un tāpat galu galā piedzīvot sliktu iznākumu un otrādi – visu izdarīt nepareizi un tāpat pamatīgi uzvarēt. Savukārt tos, kas to nesaprot, agrāk vai vēlāk sagaidot vilšanās.

Katrā ziņā investīciju pasaulē vienmēr pēc kādu faktu piepildīšanās iespējams nožēlot to, kādēļ neesi spēris kādus attiecīgos soļus, kas būtu ļāvuši dāsni nopelnīt. Līdzīgi ir pokerā, kur vari nožēlot, piemēram, ka kārtis uz galda esi nometis pārāk ātri. Tātad vienīgais veids, kā izvairīties no šīs nožēlas, ir piedalīties visās izspēlēs. Tomēr tad nauda tiks sadedzināta neticami ātri.

Tāpat tiek izcelts, ka gan labiem investoriem, gan profesionāliem pokera spēlētājiem piemīt spēja lasīt aktuālo situāciju. Spēlmaņu gadījumā tā esot varēšana atklāt, kad kāds cits blefo vai prasmei blefot pašam. Protams, liela nozīme abos gadījumos esot arī zināšanām, pieredzei un personīgajām spējām, piemēram, atmiņas un kalkulēšanas kapacitātei.

Grūti izsist no sliedēm

Daudziem gan mazāk veiksmīgiem pokera spēlētājiem, gan investoriem vērojamas arī ekstremālas pārliecības pazīmes. DB jau rakstījis, ka pēc kādu notikumu piepildīšanās daudziem cilvēkiem ir tendence savas agrākās aplēses padarīt sev glaimojošākas, lai tie izskatītos gudrāki, nekā ir patiesībā. Tas arī nozīmē – ja reiz viņš nospriedis, ka kāds ieguldījums (vai izdalītās kārtis) ir labs, tad viņu ir ļoti grūti izsist no šīm sliedēm (pat, ja pamainījušies fundamentālie nosacījumi). Uzmanība šajā gadījumā tiekot pastiprināti pievērsta tikai tādai informācijai, kas apstiprina konkrētā investora domu gaitu. Turklāt, kad piepildās kādi notikumi, ko vidusmēra cilvēkam patiešām ir arī izdevies paredzēt, viņš to lepni mēdz norakstīt uz savām zināšanām, intuīciju vai kādām citām personīgi piemītošām spējām. Savukārt tad, kad taisnība tomēr par kādu notikumu vai procesu nav bijusi, tad cilvēkiem (tajā skaitā investoriem) ir tendence vainot kādus ārējos (piem., globālus) apstākļus, par kuriem tiem nav bijis kontroles.