Bez brīvprātīgajiem, valsts atbalsta, sponsoru devuma, labvēlīgiem laika apstākļiem un radošās grupas nesavtīguma tas būtu bijis neiespējami

Kino

Tā par latviešu strēlniekiem veltītā Aleksandra Grīna lieldarba Dvēseļu putenis ekranizējuma tapšanu saka tā režisors Dzintars Dreibergs. Tieši šodien kā patriotisma vēstnesis filma piedzīvo savu pirmizrādi. Līdz mielēm izpētītā strēlnieku drosme savā ziņā pavadījusi arī režisoru darbā, jo, kā zināms, vēsturiska kara drāma ir viens no dārgākajiem žanriem, un tas Latvijas kinoindustrijas apstākļos ir ārkārtīgs izaicinājums.

Vai Dvēseļu puteņa ekranizējuma pirmizrāde apzināti izraudzīta gada patriotiskākajā mēnesī?

Jā. Jau pirms pieciem, sešiem gadiem, kad tas viss sākās, bija skaidrs, ka 2019. gada 11. novembris ir laiks, kad gribētos, lai filma ir pieejama. Protams, arī 2018. gads valsts svētku kontekstā šķita skaists, iezīmējot apaļus 100 gadus, kopš Latvijas intelektuāļi saprata, ka jāizveido neatkarīga valsts. Taču tieši šogad notikuma nozīmība ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Savukārt, kamēr vēsturiski 18. novembris ir plaši svinēti valsts svētki ar salūtu un koncertiem, tikmēr 11. novembris jeb Lāčplēša diena kļuvusi par personīgāku atceres pasākumu, kad katrs pats, vadoties pēc sajūtām, izšķiras, doties nolikt aizdegtu sveci vai ne, un pārdomā, kāpēc tas darāms. Tieši 11. novembra priekšvakars šķita ļoti piemērots brīdis pirmizrādei, lai sakāpinātu svētku sajūtu un pārdomas īsi pirms.

Tātad pirms aptuveni sešiem gadiem jūs jau zinājāt, cik krietni ilgu laiku vēl būs jāstrādā ar Dvēseļu puteni…

Protams, par kopējo apjomu var spriest tikai katrā nākamajā darba procesā. Kinoindustrijā plānošana, no vienas puses, ir precīza, jo katrs solis maksā ļoti dārgi un tajā iesaistīti daudzi cilvēki, bet vienlaikus process arī nav pilnībā kontrolējams. Visu laiku jāprot būt elas- tīgiem. Nepārtraukti var ietekmēt, piemēram, negaidītas laika apstākļu izmaiņas vai kāda aktiera prombūtne slimības dēļ.

Vai jums bija kaut kas tāds jāpiedzīvo?

Mums ļoti paveicās. Daži pat atzīmēja, ka atrodamies ezoteriskā lidojumā, jo, kad bija nepieciešami labi laika apstākļi, tādi tie arī bija. Pirms pāris gadiem vajadzēja filmēt purvā, kad veiksmīgi pieturējās kailsals, uzsniga sniegs. Ja būtu ieplānojuši šīs epizodes uzņemt decembrī vai janvārī, kad loģiski vajadzētu būt salam un sniegam, no tā nebija ne miņas. Nevaram kā Holivudā atļauties dabīgus nokrišņus aizstāt ar mākslīgo sniegu, jo piepūst ar to vienu istabu vien jau maksā 50 tūkstošus eiro. Tādējādi būtiskās lietās mums stipri paveicās, bet, protams, mazās izmaiņas bija nepārtraukti. Piemēram, pacēlājam bija jāuzliek gaisma, bet tas -15 grādos sasala, un tad jāprot reaģēt pēdējā brīdī. Tehniski izgājām cauri sarežģītai filmēšanai. Ainās parādās simtiem cilvēku ar durkļiem, slīdošiem zābakiem fiziski smagos apstākļos.

Atgriežoties vēl pie valstiskās nots, vai pats arī esat savas zemes patriots?

Ļoti apzinos sajūtu, ka patiesi laimīgs es varu būt tieši šeit. Aizbraukt nozīmētu kaut ko sākt no sākuma, un man būtu ļoti liels prieks to nekad nedarīt. Patriotisms ir dziļš un plašs jēdziens, bet, ja vari Latvijā parūpēties par savu māju, apkārtni un tuvākajiem, tad tai brīdī katram personīgi tas arī pāraug par kaut ko plašāku. Tāpat arī šeit dzimušie un augušie cilvēki viens otru saprot krietni labāk, un esam šai vietai ļoti piemēroti. Latvijā jūtos ļoti labi.

Vai šāds noskaņojums kalpo arī par pamatu idejai par turpat 85 gadus vecā Aleksandra Grīna trīsdaļīgā romāna ekranizējumu?

No tā brīža, kad no ekonomikas pārgāju uz kino, tieši šādi darbi mani interesējuši visvairāk. Neesmu mazu, psiholoģisku drāmu cienītājs, kurās sižets risinās vienas istabas ietvaros. Man ļoti svarīgi izklāstīt tos daudzos Latvijas stāstus, ko, šķiet, mums vajadzētu zināt. Pretējā gadījumā esam kā tāds vertikāli nosprausts miets, kas pie katra pagrūdiena var apgāzties. Ja pārzinām savas valsts vēsturi, tās ir ļoti spēcīgas saknes, kas mūs tur. Spilgtu vēsturisku piemēru tomēr pietrūkst. Gāja gadi, kad īsti par daudz ko nevarēja runāt, tostarp par strēlnieku stāstiem. Tālab jāsaprot, cik nenovērtējams ir Grīna devums, no kā varam pasmelties.

Domājot par filmas skatītāju auditoriju, vai arī latviešu tautā sajūtat šo patriotisma strāvojumu?

Tikai saviem spēkiem nofilmēt šo kinolenti Latvijas apstākļos ar pieejamo budžetu būtu neiespējami. Tātad ir jārod kāds cits veids, kā filmai izskatīties labi pasaules līmenī, jo skatītāju, kurš vēlas baudīt kino, budžeta jautājums neinteresē. Viņš vienalga salīdzina un gaida labu arī vietējā produkta izpildījumu. Dvēseļu puteņa masu skatos bez 2000–3000 cilvēku neiztikt, un arī samaksāt viņiem ir neiespējami. Tālab lūdzām visus, kuriem svarīgi, lai konkrētā filma taptu, pieteikties filmēties brīvprātīgi. Un tieši tad sajutām šo patriotisma spēku. Tūkstošiem vīriešu bija gatavi ziedot principā dārgāko, kas mūsdienās ir, – savu brīvo laiku, lai pat atvaļinājumā brauktu pie mums filmēties. Bieži dzirdam, ka padsmitniekiem puikām nekas neinteresē, kā vien «sēdēt» telefonā. Nu, muļķības! Kad vajadzēja atrast galveno varoni, pieteicās vairāk nekā 1000 puiku, kuri kaut nedaudz jau derēja konkrētajam tēlam.

Kā jums šķiet, vai Dvēseļu putenis būs skaļš pieteikums Latvijas kino? Uz cik lielu un kādu auditoriju cerat?

Centos šo stāstu izstāstīt pēc iespējas labāk, lai tas patiešām rezonē. Lai katram noskatoties kaut nedaudz izdodas asociēties ar šo jauno strēlnieku puiku, kuram jāiziet smagais kara ceļš, saglabājot cerības. Viss tālākais ir skatītāju rokās, vai viņi atnāks to noskatīties svētku laikā. Protams, visur ejam un stāstām par filmu, taču te varam vilkt paralēles ar jebkuru masu produktu, kas aktīvi jāreklamē, piemēram, kā zobu pasta. Diemžēl tādu iespēju mums nav, tāpēc jācer, ka cilvēkiem pašiem ieslēgsies sajūta aiziet uz šādu kino.

Runājot par mērķauditoriju, sižets ir svarīgs visiem Latvijā. Protams, pavisam mazi bērni uzreiz uz kara filmu nav jāsūta, bet jau no 10 gadu vecuma tas ir ļoti labs veids, kā izzināt Latvijas vēsturi. Filmai nav nedz tautības, nedz vecuma ierobežojuma.

Latvijā gan pagaidām uz kino iet kūtri. Kaut vai salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Tomēr liela cerība ir sasniegt 200–250 tūkstošu lielu skatītāju auditoriju. Ja tas tā notiks, būšu bezgala laimīgs. Citur filmu nevarēs tā uztvert, kā vien kinoteātrī.

Vai kopumā nešķiet, ka tagad ir pateicīgs laiks piedāvāt filmu, jo uz viļņa ir noskaņojums un mudinājums skatīties latviešu kino?

Pirmkārt, kino industrijas pārstāvju rokās ir veidot stāstus, ko citiem gribas redzēt. Taču, manuprāt, šis rudens tomēr savā ziņā nav tas veiksmīgākais, jo kulta romāna ekranizējumam Jelgava 94 skatītāju skaitam vajadzēja būt krietni lielākam. Tāpat režisora Jura Kursieša drāmai Oļegs vai Andra Gaujas Nekas mūs neapturēs, kas ir labas filmas, un arī citām. Taciņa uz kinoteātri tomēr vēl nav pietiekami dziļi iemīta. Tālab grūti prognozēt arī Dvēseļu puteņa skatījumu rezultātus.

Un uz kādām kritiķu atsauksmēm cerat? Vai viss izdevās perfekti tā, kā bijāt iztēlojies?

Teikšu godīgi, tas nav mans atskaites punkts. Protams, ļoti ceru uz pasaules novērtējumu festivālos, bet tas ne mirkli nebija mans tiešais uzdevums, kāpēc šo filmu veidoju. Tas, ka pirmizrādes dienā kinoteātrī Forum Cinemas izpirkti 14 zāļu seansi (nebijis gadījums!), man ir lielāks notikums, jo skatītājs balso ar savu biļeti.

Noteikti sirds arī iedrebēsies un fiziski sāpēs, ja kāds uzrakstīs kaut ko pavirši vai pašslavinoši, bet tas neatrodas uztraukumu piramīdas augšgalā.

Darīju visu, cik manos spēkos, lai filma iznāktu pēc iespējas labāka. Un otrs mans atskaites punkts guļ Rīgas Brāļu kapos. Ja, aizejot uz turieni, varu justies cienīgi un godīgi, nejutīšos slikti, ja arī ar kādu kritiķi sajūta nesakritīs. Pašam gan grūti savu veikumu novērtēt. Esam ļoti rūpīgi turējušies pie visiem grafikiem, un man ir bijis pietiekami daudz laika atkal un atkal pieslīpēt kaut kādus sīkumus, kādas tehniskas detaļas. Tai pašā laikā kino produkts ir jocīgs tai ziņā, ka varam visu izveidot perfekti, bet pietiek skatītājam nokļūt zālē, kur netīšām projektorā ir veca spuldze, lai nepatīkami pārsteigtu pārlieku liela tumsa. Visādi var gadīties. Ar to jārēķinās.

Jautājums filozofiskai apcerei: ko, jūsuprāt, nozīmē dvēseļu putenis?

Manuprāt, tas visprecīzāk pateikts kādas piecas lappuses pirms grāmatas beigām. Tur ir ļoti emocionāla epizode, ko neietrīsoties nav iespējams izlasīt. Tajā aprakstīts mirklis, kas vispār raksturo jaunu puišu – strēlnieku – pasauli. Tas ir brīdis, kad galvenajam varonim Artūram ir vissmagāk un viņš viens atskārst, ka ierastajā dzīvē būs ļoti grūti atgriezties. Tai pašā laikā viņš saprot, ka apstāties nedrīkst, jo tas, iespējams, ir vienīgais veids, kā viņš var palīdzēt, lai nākamajām paaudzēm nekas tāds nav jāpiedzīvo. Un tad puteņa baltumā un ievainojuma rādīšanās stadijā Artūrs pamana tēlus – citu strēlnieku dvēseles, kas ir ar viņu un arī nepadodas. Tāds ir latviešu strēlnieku devums, ka viņi gājuši līdz galam, lai mēs būtu šodien tur, kur esam. Tās ir mums apkārt puteņojošās dvēseles, kuras reizē ir gan trauslas, gan asas.

Skaidrs, ka nevar pārdzīvot karu un palikt tāds pats kā pirms tā. Viņi visi zaudējuši savu jaunību un kaut kādā ziņā sakropļoti. Nedomāju tikai fiziskus ievainojumus. Karš ir vislielākās šausmas dzīvē, ko pieredzēt. Tur vispār nav nekā skaista, un maitas ir tie, kuri to glorificē kā kaut ko varonīgu un labu.

Vai šo caur personīgi spilgtu sajūtu prizmu izlaistu epizodi izdevās atainot tikpat emocionāli arī uz ekrāna?

To jūs un citi skatītāji man pateiks pēc filmas noskatīšanās. Protams, ļoti ceru, ka jā. Man pašam tā bija visemocionālākā epizode arī filmā. Lai tas paliek intrigai, bet vienu gan pateikšu. Proti, gribējām būt godīgi arī pret Aleksandru Grīnu un neizdomāt kādu jaunu beigu stāstu.

Vēl milzīgs izaicinājums ir, kā grāmatas autora 30 lappušu garu aprakstu atspoguļot uz ekrāna, ja filmā tam dota tikai minūte laika. Es grāmatas adaptācijai ievēroju vienu noteikumu. Vajag sajust pamatdomu, turēties pie tās un atrast epizodes, kas tam palīdz. Dažkārt šie lēmumi ir ļoti smagi. Zini, lai arī ar autoru nav iespēju aprunāties, kaut kādā ziņā man liekas, ka mēs jau esam ļoti satuvinājušies. (Sirsnīgi smaida.) Viņš visu detalizēti un dzīvi spējis pierakstīt, jo vadījies no savas – latviešu strēlnieka – pieredzes.

Vēsturiska kara drāma ir viens no dārgākajiem žanriem, ko pasniegt uz ekrāna. Kā savilkāt galus kopā, ņemot vērā Latvijas kino nozares gada budžetā esošos vien dažus miljonus eiro?

Tas tiešām ir dārgs žanrs. Te man ir labs piemērs. Filmas mūzikas autore ir latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane. Uz viņas sākumā uzdoto jautājumu par budžetu, optimisma pilns atbildēju, ka gan jau divus miljonus eiro savāksim. Savukārt viņa nopriecādamās: «Ļoti labi! Tad jau tev tā kaujas epizode sanāks, bet cik ir visai filmai?» Un tad tu pēkšņi saproti punktu, kur atrodies šai pasaulē ar savu nodarbošanos. Līdz ar to Latvijā kaut kas tāds ir iespējams tikai uz milzīga brīvprātīgo darba pamata un nesavtīguma. Protams, ir arī sava daļa, kas nav iespējama bez tiešā finansējuma un valstiskā atbalsta. Līdztekus parādās arī latviešu uzņēmumi. Nevar noliegt, ka ļoti daudzas firmas peļņas daļu sūta savām mātes kompānijām citās valstīs, rūpējoties par kultūru un sportu tur. Tomēr arī šeit ir uzņēmumi, kas saprot stāsta vajadzību un piekrīt kļūt par lielajiem atbalstītājiem. Bez viņiem neko nebūtu izdarījuši. Filmas titros var redzēt «kaudzi» ar lieliem un maziem uzņēmumiem, kas palīdzējuši, kaut vai tikai ar drukas darbiem, ziedu pušķiem vai transporta pakalpojumiem. Ir tik daudz sīku lietu, nelielu sadarbības partneru, kas izglāba epizodes.

Un vēl lielais balsta valis, nenoliedzami, ir radošā grupa, kas neprasa ne tuvu atbilstošus honorārus. Viss notiek par minimālām samaksām ar sapratni, cik svarīgi šādu darbu paveikt.

Cik kopumā ieguldīts filmas tapšanā?

Ļoti grūti novērtēt, jo ir pieminētais milzīgais barteru un brīvprātīgo devums. Aptuvenais kopējais naudas daudzums varētu būt līdz diviem miljoniem eiro. No valsts saņēmām 1,3 miljonus eiro vairāku gadu laikā. Ar īpašu Saeimas balsojumu jeb manis jau pieminēto valstiskuma stīgu un atbalstu.

Tā knapināšanās ir nenormāla, kas paņem arī daudz spēka. No producēšanas skatu punkta raugoties, tā ir liela mūžīgā krīzes momentā esoša uzņēmuma vadība. Kopā ar producenti Ingu Praņevsku pieķērām sevi, ka esam (lietošu šo vārdu) pārgruzīti. Būtu nepieciešams vēl kāds papildspēks, kas izdarītu elementāras lietas, piemēram, nodrukātu, nogādātu līgumus. Rēķināsim kaut ko neticamu – atrodam cilvēku, kurš ir gatavs strādāt nepilnu slodzi par 500 eiro mēnesī. Gadā tie vienalga ir 6000 eiro, bet piecos – 30 tūkst. eiro. Nevienā budžetā tāmē nav pozīcijas ar šādu naudas summu cilvēkam, kurš palīdzēs ikdienā ar absolūti nepieciešamām lietām. Līdz ar to tas jādara pašiem. Turklāt jāatceras, ka filmas veidošana beidzas ar mīnusa zīmi un cerību, ka cilvēki skatīsies. Kino pasaule ir skarba. Latvijā šajā industrijā strādā censoņi ar «auseklīti pierē». Te kino budžets ir nožēlojams cipars. Tai pašā laikā kino vistiešāk ietekmē lielu ļaužu skaitu – tas ir ilgtermiņa ieguldījums uztverē.

Parunāsim, kā būtu, ja būtu. Cik vajadzētu līdzekļu, lai jūs varētu iekļaut savā filmā visu, ko sirds kāro, un kas tas būtu mūsdienu attīstītajā kinoindustrijā?

Ja atmet filmēšanu vietu izdevīgumu un aktieru izmaksas, kas, piemēram, Holivudā ir ļoti lielas, visi pārējie izdevumi diemžēl ir stipri līdzīgi jebkurā zemē. Ar nosacījumu, ka darbu dara pasaules līmenī. Summas ir atkarīgas no daudziem aspektiem, bet normālā gadījumā šādai filmai vajadzētu sākties no 10–20 miljonu eiro liela budžeta. Paldies Dievam, manis uzrunāti, arī starptautiska līmeņa eksperti novērtēja, ka Dvēseļu putenis izskatās pēc pārdesmit miljonu eiro vērtas filmas. Viņi nesaprot, kā to izdarīt lētāk. Uz daudzu cilvēku nervu un ziedotā laika pamata izskatāmies pēc brīnumdariem. Tas nav normāli. Īpaši, ja salīdzina, kā, piemēram, filmēta Troņu spēļu viena cīņa: 54 dienas ar noslīpētu katru kustību un 1500 apmaksātiem kaskadieriem. Un tas, starp citu, ir par aptuveni 10 dienām ilgāk, nekā mēs filmējām visu kinolenti. Filmēšana mums kopumā aizņēma 43 dienas. Tās gan bija izkaisītas pa gadalaikiem atbilstoši grāmatas saturam.

Savukārt filmēšanas stilu arī pie lielākas rocības nemainītu nemaz. Patiesa stāsta gadījumā dronu kadri nav vajadzīgi. Taču gribētu tik ļoti nesteigties, kā arī samaksāt visiem, kas filmējušies. Viņu vidū iekļautu vairāk profesionāļu, kaskadieru.

Kā izraudzījāties aktieru ansambli?

Atrast galveno varoni nebūt nebija viegli. Bija nepieciešams cilvēks ar plašu spēju diapazonu. Savs tēlojums viņam bija jāsāk kā sešpadsmitgadīgam jaunam, naivam puikam, bet filmas beigās jākļūst tik pieredzējušam, lai aiz sevis pulcinātu sekotājus. Tādi jaunieši uz ielas gluži «nemētājas». Vajadzēja apbraukāt Latvijas skolas. Apzinājām ap 1200 puiku, kuri bija motivēti un vēlējās iesaistīties. Tad vajadzēja izraudzīties to, kurš līdzīgāks Grīna tēlam. Soli pa solim sešās vai septiņās kārtās nonācām līdz Oto Brantevicam, kurš ir izcils, ar milzīgām darbaspējām un ne reizi ne par ko nesūdzējās. Tikai, kad vakarā puisis aizmiga pie vakariņu šķīvja, varēja saprast, cik daudz spēku viņš atdevis. Visu laiku ar neērtiem tērpiem mugurā skriet, tupties, gulties, šaut, nest smago ieroci… Tā laika zābaki ir murgs! Savā vecumā Oto jau zina, ka grib būt robežsargs. Tādas pērles atrodas, ja tu sijā ļoti daudz. Vienkārši ar lāpstu zelta gabaliņu neizvilksi. Ar meitenēm gāja līdzīgi.

Kas vēl filmas veidošanā spēlē lielu lomu bez aktieriem?

Arī te ir lielie vaļi. Viens ir sagatavošanās posms, kas beidzas ar scenāriju, ietverot milzīgu vēsturisku izpēti. Daudz vieglāk būtu parādīt stereotipisku, neeksistējošu karu.

Otrā daļa ir pati filmēšana, un tās ir šausmas, kad katra minūte ir ļoti dārga. Te vistuvākais līdzcilvēks kļūst operators (Valdis Celmiņš), kurš ir blakus ikkatrā solī. Ja mēs viens otru nesapratīsim, tad viss būs slikti. Un trešais lielais bloks ir pēcapstrāde. Tā ir montāža, kad atkal viss sākas no sākuma. Skaņas apstrāde arī ir ko vērta, jo viens ejošs strēlnieks izdod turpat 10 skaņu. Tā ir elpa, zābaku, mēteļa švīkoņa, piekabes graboņa, runa… Tas viss jāsaliek kopā. Ja Holivudā tam ir 14 speciālistu un katrs atbild par vienu lietu, tad šeit to visu «tamborēja» kopā viens cilvēks. Filmā ir arī vairāk nekā 100 specefektu, bet ceru, ka skatītājam tie būs nemanāmi, jo tā izdarīt arī ir meistardarbs. Kopā filmēšanas grupā bija ap 130 cilvēku.

Filmai dvēseli piedod klāt arī muzikālais fons.

Un vēl nelielai intrigai: kam jūs iesakāt filmā pievērst īpašu uzmanību?

Mans lūgums būtu filmai brīvi atvērt prātu un ļauties šim stāstam. Arī tad, ja iztēlē jau mīt kādas Dvēseļu puteņa aprises.

Ar savu skatu no malas, kuram no konkurentu veikumiem uzsistu pa plecu?

Ļoti daudziem. Ja skatāmies iznākušās latviešu filmas, tās kopumā ir tiešām labas. Vidējais līmenis latviešu kino ir ļoti augsts. Vienlaikus gribu uzsist uz pleca Andrejam Ēķim par Svingeriem – latviešu produkts, kas kļuvis par veiksmīgu eksporta preci. Arī Oļega veidotājiem vai Renāram Vimbam, kurš smalki izveidojis Latgales stāstu filmā Es esmu šeit. Manis nosauktie trīs piemēri ir tik dažādi, bet tie visi ir tiešām pelnījuši šo sitienu pa plecu. Tāpat kā daudzi, ko nenosaucu.

Pasaules mērogā augstu vērtēju tos, kas mēģina stāstīt oriģināli. Kas izdara labāk, izpēta vairāk, un rezultātā skatītājs var nonākt līdz kādiem jauniem secinājumiem par dzīvi. Milošs Formans allaž bijis favorīts kopš manas ienākšanas kino pasaulē. Tā cilvēciskā komēdija, kas vienlaikus ir traģikomēdija, tik ļoti labi raksturo dzīvi. Arī Dvēseļu putenī viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem bija stāsta varoņus padarīt «dzīvus», nevis izveidot par robotiem, kas soļo vienā virzienā. Man patiešām būs žēl, ja skatītāji filmas laikā vairākās vietās skaļi nesmiesies.

Ir padarīts liels darbs, tomēr tas jums nav ne pirmais, ne pēdējais, vai tā?

Racionāli apzinos, ka šis ir vislabākais brīdis, kad, atbildot uz jautājumu, atklāt savu nākamo ideju un būt gatavam jauniem konkursiem, bet teikšu vien tā, ka Dvēseļu putenis nav karjeras galējais projekts. Tomēr gribu līdz pēdējai dienai visu savu enerģiju veltīt tam, lai pie tā ir izdarīts absolūtais maksimums, un tikai tad sākšu domāt par nākamo. Ļoti ceru, ka janvārī man būs iespēja paņemt atelpas brīdi. Ir liela vēlme tad vienkārši izslēgt telefonu, pabūt kādā no skaistajām Latvijas vietām, kur ir kluss un mierīgs, un varbūt iztikt kādu brīdi arī bez runāšanas.

Februārī filmai sāksies starptautiskais dzīves cikls, kad būs jācīnās, lai šo Latvijas stāstu pamana arī pasaulē.

Katrā ziņā mani ļoti interesē tieši Latvijas stāsti. Tie mūs izveidojuši par tiem, kas esam, bet ir noputējuši un nepelnīti aizmirsušies. Tāpēc šajā žanrā es ļoti gribētu palikt.