Latvijā ir nepieciešams stimulēt eksportspēju, atbalstīt mūsu uzņēmējus starptautiskajos tirgos, veicināt vietējo kompāniju eksportspēju utt.

Tie visi ir skaisti saukļi, ko esam dzirdējuši laiku pa laikam vismaz 10 gadus, bet pēdējo mēnešu laikā saistībā ar ekonomisko krīzi — teju katru dienu.

Taisnība jau pamatīga — atbalstīt vajag! Tikai diemžēl tālāk par šo atziņu mēs diez ko tikuši neesam. Šajā kontekstā vismaz par interesantu ir atzīstama izskanējusī ideja tiem Latvijas uzņēmumiem, kuri savu produkciju eksportē uz eiro zonu, arī nodokļus maksāt eiro, nevis latos. Pamatideja ir loģiska: mūsu lielākais eksporttirgus ir ES, attiecīgie uzņēmumi par savu produkciju samaksu saņem eiro, bet, lai samaksātu nodokļus, tā ir jākonvertē, tādējādi zaudējot pietiekami lielas naudas summas. Savukārt valsts pēc tam šo pašu naudu «padedzina» vēlreiz — redz, dažādi starptautiskie maksājumi, kas mums ir jāveic, arī ir eiro valūtā.

Tiesa, te ir kāda problēma — Latvijas Banka, galvenokārt tās prezidenta Ilmāra Rimšēviča personā uzskata, ka šāda rīcība būtu kā līšana eiro zonā pa sētas durvīm. Te gan jāatgādina kāda sena tautas paruna — ja tevi izmet pa durvīm, tad lien iekšā pa logu! Citiem vārdiem sakot, kāda gan starpība, kā to visu varētu nosaukt, galvenais — lai pašiem būtu izdevīgāk. Pretējā gadījumā mūsu uzņēmēji būs spiesti rēķināties ar minētajiem zaudējumiem vēl līdz 2012. gadam, kas Latvijā ir nosaukts kā nākamais eiro ieviešanas datums. Turklāt, zinot mūsu līdzšinējo pieredzi, nav jau arī nekādas garantijas, ka noteiktajā laikā mēs to tiešām izdarīsim. Mūsu līdz šim lielākā problēma — strauji augošā inflācija — līdz tam laikam varētu tikt atrisināta, toties mēs varam paspēt izveidot tik lielu ārējo parādu, ka tas pat nedaudz neatbildīs Māstrihtas kritērijiem.

Šajā kontekstā gan ir kāds darbs, kura veikšanu varētu uzskatīt par mūsu valdības svētu pienākumu… Jāņem vērā, ka pašreizējā ekonomiskā situācija visā Eiropā ne tuvu vairs neatbilst tai, kāda bija, kad eiro zonai pievienojās Vācija, Francija, Somija u.c. valstis. Tādējādi prasīt šo kritēriju ievērošanu no jaunajām ES dalībvalstīm ir tāda kā dubultmorāle kaut vai tāpēc, ka arī vismaz daļa veco ES valstu šodien tiem neatbilst.

Tas nozīmē, ka mūsu amatpersonām ir aktīvi jāaktualizē Eiropas varas koridoros jautājums par Māstrihtas kritēriju pārskatīšanu (uz to ir mudinājis arī ERAB). Savukārt tepat uz vietas ir rūpīgi jāizanalizē, cik lielu ekonomisko labumu mums pašiem dotu tas, ja nodokļus uzņēmumiem ļautu maksāt eiro.