Lai arī kādi laiki būtu, galvenais ir prasmīga un sev izdevīga ietekmes sfēru pārdalīšana. Šāds iespaids rodas, vērojot pēdējā laika Tautas partijas (TP) un Jaunā laika (JL) cīņas par to, kam tad būtu jāpārvalda ES fondu līdzekļi Valda Dombrovska valdības apstiprināšanas gadījumā — Finanšu ministrijai vai Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai (RAPLM). Vispirms jau jāteic, ka no uzņēmēju viedokļa varētu būt pilnīgi vienalga, kura ministrija šo jautājumu kūrē. Galvenais, lai tas notiktu objektīvi, caurspīdīgi, pietiekamo operatīvi utt. Īpaši būtiski tas ir pašreizējā situācijā, kad ir nepieciešams sildīt ekonomiku, tam izmantojot Eiropas fondu naudu (citas naudas tās sildīšanai mums nemaz nav). Citiem vārdiem sakot, būtiska ir nevis institūcija, bet gan tas, ka notiek šis naudas apguves process. Teiksim jel godīgi: politiķus neinteresē tas, kura institūcija ar šo fondu apguvi tiktu galā efektīvāk — Finanšu ministrija Einara Repšes (JL) vai RAPLM Edgara Zalāna (TP) vadībā: vistiešākajā mērā šeit cīņas ir notikušas par to, kuram no politiskajiem spēkiem būs iespēja kontrolēt ES naudas podu — JL vai TP. Turklāt šajā kontekstā jāatgādina vēl kāds interesants apstāklis — vēl salīdzinoši nesen, saistībā ar pārējo līdzšinējās koalīcijas partneru noraidīto Ivara Godmaņa valsts aparāta samazināšanas plānu, RAPLM vietas valdībā nebūtu vispār. Taisnību sakot, ņemot vērā, ka slavenā reģionālā reforma beidzot ir apstiprināta Saeimā, tiešām ir pagrūti saprast, kāpēc no nodokļu maksātāju kabatām vēl būtu jāuztur vesela ministrija ar biroju pašā Rīgas centrā. Tādējādi nav izslēgts, ka viens no iemesliem TP vēlmei tikt klāt pie ES fondu kontroles, ir mēģinājums rast attaisnojumu RAPLM un Zalāna kā ministra eksistencei. It īpaši aktuāls šis jautājums var kļūt tagad — situācijā, kad tiek paziņots, ka valsts izdevumi jāsamazina vēl par 700 miljoniem latu un nav zināms, vai tas ir pēdējais samazinājums šogad, kā arī beidzot panākta jaunās koalīcijas vienošanās, ka ES fondi tomēr paliek Finanšu ministrijas pārziņā. Tāpat gan līdzekļu ekonomijas, gan arī uzņēmēju darba ērtības un operativitātes vārdā ir pēdējais laiks atrisināt pašas valsts mākslīgi radīto problēmu, kad ar šo fondu sadali nodarbojas neskaitāms skaits dažādu liekēžinstitūciju, lai gan pilnībā pietiktu ar vienu vienīgu.