Mainoties valdībai, pie jauna šefa ir tikusi Satiksmes ministrija — pie Kaspara Gerharda (TB/LNNK). Tā ir intitūcija, kas ilgu laika posmu faktiski ir bijusi viena cilvēka — LPP/LC līdera Aināra Šlesera ietekmē.

Protams, zināmu laiku to vadīja Krišjānis Peters, taču viņš kuluāros vairāk tiek uzskatīts par Šlesera vēlmju izpildītāju, nevis reālu kaut kā vadītāju.

Mainoties ietekmes sfērām, turklāt Šlesera partiju vispār atstājot opozīcijā, nav brīnums, ka Gerhards ir sācis ar paziņojumu, ka ir pieprasījis informāciju par aviokompānijas Air Baltic valdes priekšsēdētaja Bertolta Flika atalgojumu. Cerams, ka ministra rosība nebeigsies ar to pašu, ar ko ir rezultējušies ne vienas vien kādas ministrijas vadītāja, premjera un pilsētas mēra revolucionārs paziņojumi par nodomiem izrevidēt dažādas «savējo» barotnes, kas ar čiku vien beidzas.

Runājot par Air Baltic… Pasaulē jau izsenis ļoti ierasta ir sava veida sistēmā jo lielāka peļņa ir uzņēmumā, jo vairāk darba algas veidā saņem arī tās vadītājs. Citiem vārdiem sakot, zināmai motivācijai strādāt ir jābūt, turklāt nevienas kompānijas īpašnieks diez ko nevēlas, lai to pamestu spēcīgi menedžeri. Taču nav normāli maksāt astronomiskas algas uzņēmuma bosam, ja tā lielākajam akcionāram (šajā gadījumā — valstij) ir jāsamazina tēriņi par vairākiem simtiem miljoniem latu. Tomēr jau pieminētajā valstij daļēji piederošā kompānijā Air Baltic tās boss Fliks gadā nopelnot vairāk nekā 300 tūkstošus latu, turklāt tas notiek brīdī, kad uzņēmums strādā ar zaudējumiem. Un šādā situācijā tas vairs nav saprotami.

Turklāt nez kāpēc šajā kontekstā visi brūk virsū Flikam. Šeit ir runa par to, kāpēc Air Baltic īpašnieki, tās padome ir pieļāvusi šādu šķiešanos ar naudu. Tāpat jāteic, ka pēdējā laikā šajā kontekstā visbiežāk tiek locīts tieši Flika vārds, bet jārunā ir arī par daudz dažādu valsts uzņēmumu «neaizvietojamajiem speciālistiem» ar vairāku tūkstošu mēnešalgu, kas pēdējā laikā sabiedrībā tiek apzīmēti ar jēdzienu «Šlesera šofera dēls».

Pirmkārt, ar steigu ir jātiek skaidrībā, cik liela daļa no šiem «speciālistiem» attiecīgajos uzņēmumos vispār ir vajadzīgi. Otrkārt, tiem, kuri tomēr tiktu atstāti savos amatos, jānosaka tāds atalgojums, kas atbilstu reālajai Latvijas situācijai.

Tikai tad mēs varēsim runāt par reālu līdzekļu ekonomiju šajā valstī. Cerams, ka Gerhardam un arī pārējiem ministriem pietiks «iekšas» un arī vēlmes piežmiegt līdz šim mērķtiecīgi izveidoto «astoņkāji» valsts aparātā.