Grauj uzticību

Visnelāgākais aspekts valdības lēmumam par iemaksu likmes samazinājumu no 8 % līdz 2 % pensiju 2. līmenī ir tas, ka šādas izmaiņas attiecībā uz ilgtermiņa procesiem grauj cilvēku uzticību jebkādām ilgtermiņa sistēmām. Galu galā — ja reiz tautai kaut ko apsola, tad labāk ir jāapsola kaut kas vienkāršāks, ne tik optimistisks, taču jācenšas pie tā turēties. Tajā pašā laikā es saprotu, ka situācija valsts budžetā nav rožaina un kaut kādi lēmumi vai risinājumi ir jāmeklē. Grūti komentēt, vai šis ir pareizais risinājums. Taču būtiski ir tas, ka noteikumu maiņa spēles laikā ir vissliktākais, kas var būt.

Pārāk ilgs termiņš

Jautājumā par labklājības ministrijas ieceri no 1. jūlija atgriezties pie vecās bezdarbnieku pabalstu sistēmas, kas nozīmē, ka bezdarbnieku pabalstu varēs saņemt 9 mēnešus, mana pieeja ir nosacīti drastiska. Es saprotu, ka šobrīd laiki nav no tiem vieglākajiem, taču, manuprāt, valstij pamatā ir jārūpējas par bērniem, pensionāriem, invalīdiem un tiem, kas nav spējīgi strādāt. Ja cilvēks ir vesels, darba spējīgs, tad šādu vai tādu darbu viņš lielā mērā vienmēr var atrast. Virknē gadījumu notiek tā, ka daudzi cilvēki, ņemot vērā bezdarbnieka pabalsta maksāšanu, atsakās no vienkāršiem darbiem. Tāpēc bezdarbnieku pabalsta saņemšanas ilguma pagarināšana, manuprāt, konceptuāli nav labākais risinājums.

Skaidrs, ka līdz ar darba vietas zaudēšanu vienmēr ir vajadzīgs zināms pārmaiņu laiks, kāds īss termiņš līdz jauna darba atrašanai, taču tie ir daži mēneši. Pieradinot cilvēkus, ka visu laiku būs pabalsti, vienkārši tiek izlaista tauta.

Nav dūmu bez uguns

Uzzinājām, ka Dienvidu tilta celtniecībā esot izšķērdēti 27 miljoni latu. Neesmu bijis klāt ne līgumu slēgšanā, ne arī zinu finanšu rādītājus vai precīzus nosacījumus, taču, spriežot pēc tā, kas parādās Valsts kontroles atzinumos un plašsaziņas līdzekļos vēstītā — nav jau dūmu bez uguns.

Protams, ir jādara virkne lietu — jābūvē tilti, ceļi, skolas, bet, kamēr mūsu pašu sabiedrība un mēs paši uzņēmēji, aktīvā sabiedrības daļa nebūs uzstājīgāka attiecībā uz pašvaldību vai deputātu, savu priekšstāvju darbu, kamēr mēs nepiespiedīsim strādāt godprātīgāk, atklātāk, tikmēr nekas nemainīsies. Katram pašam ir jāpieliek roka, lai neļautu uzblīst neviena objekta tāmei. Nav ko vainot kādu citu, no sākuma jāpaskatās uz sevi un jāprasa, ko es esmu izdarījis, lai Dienvidu tilts nebūtu tik dārgs. Piemēram, rūpīgi izvērtējot, par kuru partiju balsot. Manā skatījumā nevienā pasaules valstī neviens valdnieks aiz laba prāta nav kļuvis apzinīgāks. Ja sabiedrība nepiespiedīs ar sevi rēķināties, tad varam gaidīt nākamo un arī aiznākamo Dienvidu tiltu.