Vienā no pēdējām dienām, būdams satiksmes ministrs… Pa kluso… Ainārs Šlesers (LPP/LC) ir parakstījis jaunu airBaltic akcionāru sadarbības līgumu, tādējādi atstādams savdabīgu mantojumu savam pēctecim Kasparam Gerhardam (TB/LNNK).

Protams, automātiski rodas bažas par to, kāpēc nevarēja pagaidīt vēl mirkli. Lai tad jaunais ministrs arī tiek skaidrībā ar visu savu saimniecību.

Šīs bažas vairo arī apstāklis, ka minētais noslēgtais līgums, līdzīgi kā 1995. gadā noslēgtais airBaltic dibināšanas līgums, ir konfidenciāls un tādējādi plašākai publikai nav pieejams. Tas viss ļauj domāt, ka, iespējams, Šlesers, dodamies prom ne tikai no Satiksmes ministrijas, bet arī koalīcijas, ir mēģinājis pēdējā brīdī «sakārtot» lietas tā, lai viņam svarīgi cilvēki no varas maiņas neciestu. Varētu teikt — nieks par to, ka valstī tādi kā juku laiku, galvenais, lai savējiem viss ir labi.

Taču nevar izslēgt vēl kādu iespēju, kas lielā mērā varētu būt saistīta ar jau pieminēto 1995. gada līgumu… Ne reizi vien ir dzirdēts apgalvojums, ka šā līguma rezultātā Latvijas valsts gan ieguva airBaltic kontrolpaketi, taču lielākas lēmējtiesības tikušas paredzētas mazākumakcionāram skandināvu kompānijai SAS. Ar to varētu būt izskaidrojams arī tas, kāpēc airBaltic šefs Bertolts Fliks tā īsti neskaitās valsts amatpersona, lai gan lielākā daļa šīs kompānijas, kā jau minēts, pieder tieši valstij.

Ņemot vērā, ka Flikam piederošā kompānija Baltijas Aviācijas sistēmas ir iegādājusies SAS piederošās airBaltic akcijas, nav izslēgts, ka tā automātiski ir nopirkusi arī visas iespējamās privilēģijas. Tādējādi nav izslēgts, ka ne jau nu Latvijas valsts, tās valdība ir tā, kas kaut ko spēj ietekmēt aviokompānijā airBaltic, un Šleseram gluži vienkārši nekas cits neatliks, kā vien konkrētā laikā parakstīt attiecīgo līgumu un padarīt to par slepenu. Tādējādi atliek tikai minēt, cik vēl daudz informācijas drīzumā mēs uzzināsim (vai gluži pretēji — neuzzināsim) par pēdējos brīžos slēgtām un arī saslepenotām valsts saistībām.

Un varbūt būtu pēdējais laiks pārskatīt attiecīgās likumdošanas normas, tajās paredzot, ka uzņēmumos, kas kaut vai daļēji pieder valstij, un tādējādi lielākā vai mazākā mērā skar tās budžetu un nodokļu maksātāju naudu, dažādi vadības un akcionāru līgumi tomēr nedrīkstētu būt slepeni.