Neziņa par turpmākajiem valdības lēmumiem kavē investoru piesaisti

Latvija ar citiem reģioniem varēs konkurēt par investoriem tad, kad būs skaidrība par turpmāko valdības rīcību, intervijā skaidro Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs Harijs Švarcs.

Vai piekrītat viedoklim, ka pasaules ekonomikā sāksies stabila atveseļošanās, proti, vai ekonomika nostājusies uz stabila izaugsmes ceļa?

Par stabilu izaugsmi var tikai runāt tad, kad tā veidojas no privātā patēriņa un investīcijām - tad, kad patērētājs un uzņēmējs sāk tērēt. Ja skatās uz pasaules ekonomiku pašlaik, tad izaugsmi ģenerē valdības un centrālās bankas, proti, tās veido budžeta deficītus un drukā naudu. Un tikai tad, kad valdības beigs to darīt un būs samazinājušas budžeta deficītus un naudas apjomus un privātais sektors būs pārņēmis iniciatīvu, tad ekonomikas izaugsme būs stabila un ilglaicīga. Jo naudu nevar drukāt bezgalīgi, un var teikt, ka ir sasniegts kritiskais punkts šajā ziņā.

Tagad privātajam sektoram ir jāpārņem stafete un jāsaprot, ka kādā brīdi valdība un centrālās bankas sāks šo «lieko naudu» izņemt un tad uzņēmējs varēs paļauties tikai uz patērētāju un citiem uzņēmējiem.

Vai pieļaujat, ka ir finanšu tirgi, kuros pašlaik veidojas jauns burbulis?

Domāju, ka ir burbulis, kas radīts ar milzīgo naudas drukāšanu, kas vislabāk parādās valsts obligāciju tirgū, piemēram, ASV īstermiņa valsts vērtspapīru ienesīgums ir 0.5 % vai 0.8 %, tāpat ir arī Eiropā, Japānā - ienesīgumi ir tuvu nullei.

Reālā izteiksmē pat sanāktu negatīvs ienesīgums, ja ņem vērā, ka nākamgad būs inflācija - katrā ziņā ienesīgums ir uz robežas, kas nozīmē, ka valdība praktiski aizņemas uz 0 %. Tas izskatās kā potenciāls burbulis, bet tas būs saistīts ar centrālo banku rīcību - brīdī, kad tās sāks izņemt likviditāti un celt procentlikmes, tad obligāciju likmes sāks kāpt, cenas kritīsies un šis burbulis varētu mazināties. Tāpat liela nauda ir iegājusi attīstības tirgos, kas arī varētu iet pretējā virzienā kādā brīdī.

Tad var teikt, ka jaunattīstības tirgi varētu krist?

Līdz šim nauda tajos ir gājusi iekšā milzīgos apjomos, un ir valstis, kuras domā, kādā veidā ierobežot šīs milzīgās naudas ieplūdes. Ļoti lieli naudas apjomi meklē labāku ienesīgumu. Tie iet uz Brazīliju, Krieviju un citiem tirgiem un tos pārkarsē. Un tad, kad brīvie līdzekļi no tirgus tiks izņemti, tad šiem tirgiem būs liels risks. Kā piemēru var minēt 2008. gadu - milzīgais akciju cenu kritums daļēji bija objektīvu ekonomisku rādītāju dēļ, taču lielā mērā tas bija tādēļ, ka nauda aizgāja no tirgus projām. Pērn šī nauda tirgos tika atlikta atpakaļ. Līdz ar to akciju cenas palielinājās. Šie tirgi ir ļoti riskanti, risks ir jāapzinās un jābūt uzmanīgiem.

Kas būtu jādara, lai palielinātu investoru interesi par Latviju?

Jebkurš investors grib nopelnīt daudz un ar iespējami mazāku risku. Jo lielāka nenoteiktība pastāv, jo vairāk svārstāmies, jo lielāks ir risks. Ja valdība sakārto valsts finanšu lietas, tad ir visas iespējas piesaistīt investorus. Aktīvu cenas ir kritušās, bet risks joprojām ir augsts, un to daļēji rada valsts fiskālā politika. Valda liela neskaidrība, piemēram, uzņēmums vēlas veikt investīciju projektu, pirkt iekārtas - lai to izdarītu, jārēķina, cik uz šo iekārtu nopelnīs tuvākos 2-3 gados. Ja nav zināms, kā mainīsies nodokļi, tad nevar aprēķināt pat peļņu. Īstenot var tikai projektus, kas ir ļoti izdevīgi, bet pārējie gaida, kas notiks.

Igauņi ir objektīvi labāki, viņi uzkrāja tad, kad mēs tērējām, viņi arī māk labi sevi pasniegt un viņiem arī ir tuva eirozona. Viens no Latvijas tuvākajiem mērķiem ir eirozona, un uz to būtu jākoncentrē pastiprināta darbība. Ja Igaunija pirmā ieviesīs eiro, tas nozīmē ­- lai Latvija Igauniju izkonkurētu, būs jāpiedāvā kas cits - zemākas cenas, labāks serviss. Jānodefinē, ko var piedāvāt labāku nekā Igaunija - ostas, tranzīts. Ja priekšrocības izmantosim, tad viss būs kārtībā.

Kāds varētu būt pieprasījums pēc Latvijas valdības emitētām eiroobligācijām?

Piesaistīt investorus varētu, taču jautājums ­­­- par kādu cenu. Ja skatās uz eiroobligācijām, kas jau ir izlaistas, to ienesīgumi jau ir nokrituši, turklāt tie, kas tajās ir ieguldījuši pēdējā gada laikā, ir ļoti labi nopelnījuši. Latvija varētu emitēt eiroobligācijas, bet būtu daudz labāk un lētāk, ja Latvija to izdarītu tad, kad tā apņemtos samazināt fiskālos izdevumus pietiekamā apmērā un būs pilnībā skaidrs, kā Latvija ies līdz eiro ieviešanai. Jāņem vērā, ka mums ir arī SVF kredīts, kuram beigsies termiņš, un mēs, visticamāk, to neatmaksāsim uzreiz, nāksies aizņemties nākamo kredītu, lai pagarinātu iepriekšējo. Un eiroobligācijas varētu kalpot kā veids, lai varētu sekmīgāk aizņemties un daļēji tikt vaļā no aizdevuma.

Pašreiz situāciju visvairāk sarežģī vēlēšanas. Gaidīšana un neziņa ietekmēs gan latu likmju tirgu, gan valsts ekonomiku, sekos dažādi radikāli paziņojumi, turklāt arī starptautiskie aizdevēji nezinās, ar ko runāt un kas notiks pirms un pēc vēlēšanām. Daudzi lēmumi pirms vēlēšanām varētu tikt aizturēti un atlikti. Tie būs sāpīgie lēmumi, kuri tāpat būs jāpieņem. Tā, piemēram, budžeta deficīts, kurš būs jāgriež. Būs milzīga nenoteiktība un tirgus vienmēr nenoteiktību ieceno cenās. Es labprāt būtu redzējis, ka šī izdevumu samazināšana notiek daudz straujāk, labāk sāpīgos lēmumus pieņemt uzreiz un tad strādāt jau pie reāla izaugsmes scenārija.

Man kā mērķis ļoti patīk eiro ieviešana. Jau ceļā uz to samazināsies procentu likmes, to pozitīvi izjutīs uzņēmumi, jo tiem būs pieejams lētāks finansējums, to izjutīs arī daudzi Latvijas kredītņēmēji. Tas varētu parādīties arī nekustamā īpašuma sektorā, vismaz ienest dzīvību tajā. Turklāt arī starptautiskajiem investoriem mēs būtu daudz pievilcīgāki. Mums bija milzīga iespēja stiprināt savu labklājību līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Nākamā lielā iespēja var būt eiro ieviešana. Ja pirmo mēs droši vien varējām izmantot labāk, tad jājautā: vai tagad būsim gudrāki?