Pietiekami ilgu laiku dzirdējām dažādu politiķu un amatpersonu prātojumus par to, ka nenāktu par skādi sarunāt ar starptautiskajiem aizdevējiem, it īpaši Eiropas Komisiju (EK), lai tā savulaik aizlienētos miljardus Latvijai ļauj sākt atdot kaut kad vēlāk, nevis paredzētajā termiņā. Vēl jo vairāk - bija dzirdami skaļi apgalvjumi, ka EK taču ir pragmatiski, reāli domājoši, saprātīgi cilvēki, kuriem vienkārši vajagot paskaidrot, ka nepiekāpšanās šakā gadījumā nozīmētu Latvijas ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, un diez vai tas ir viņu interesēs. Tomēr pietika aizdevēju pārstāvjiem paviesoties Rīgā burtiski dažas pirmās stundas, lai mūsu valdības pārstāvji nāktu klajā ar publiskiem paziņojumiem, ka diez vai šāda parāda atdošanas termiņa pagarināšana vispār ir Latvijas interesēs. Tādējādi visi iepriekšējie stāsti par šā termiņa pagarināšanas neizbēgami pozitīvo efektu ir bijuši vai nu populistiskas, vai arī sabiedrību iemidzinošas pasakas. Jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē grūti ir atrast, kādu, kurš var aizdot vai iedot naudu, vienkārši noceļot pirmos piecus centimetrus no naudas kaudzes kādā ļoti lielā seifā. Proti, EK rīcībā nav lādes ar naudu, no kuras izlīdzēt grūtībās nonākušajām Eiropas valstīm. Aizdodot naudu Latvijai, EK to pati aizņēmās, un jebkura atdošanas termiņa atlikšana, pagarināšana Latvijai, visticamāk, nozīmētu, ka ES pašai attiecīgie miljardi ir jāatdod, aizņemoties vēlreiz. Protams, tas ir iespējams, taču jāņem vērā, ka savulaik, kad Ivara Godmaņa valdība devās pie aizdevējiem, mums principā paveicās ar aptuveni 3% zemu precentlikmi - visām tām Eiropas valstīm, kas aizņēmās līdzekļus pēc Latvijas, šī likme ir bijusi arvien augstāka. Tas lielā mērā nozīmē, ka neviens sindikāts vairs EK nepiešķir aizdevumus ar tik zemiem procentiem kā vēl pirms dažiem gadiem. Tādējādi, arī pagarinot aizdošanas termiņu Latvijai, mums šī nauda maksātu ievērojami dārgāk. Šajā brīdī Latvijas vadība, īpaši Finanšu ministrija, ir pietiekami grūta uzdevuma priekšā. Ir rūpīgi jāizanalizē, jāaprēķina, kas ir finansiāli izdevīgāk - sākt atdot aizdevumu iepriekš paredzētajā termiņā, vienoties par atdošanas pagarināšanu, vai arī jāmēģina attiecīgo summu pārkreditēt starptautiskajos finanšu tirgos. Tomēr, runājot par šīs naudas atdošanas jautājumu, nedrīkst aizmirst par vēl kādu pēdējo gadu laikā tik ļoti ierastu terminu - valsts budžeta konsolidācija. Redz, līdz šim mēs no valdības puses dzirdam salīdzinoši nomierinošus apgalvojumus par to, ka nākamā gada valsts budžeta konsolidācija būs ievērojami mazāka par līdzšinējiem 300 milj. Ls., pamatojot to ar nepieciešamību izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai 2014. gadā Latvijā varētu ieviest eiro. Tomēr šī konsolidējamā summa vistiešākajā mērā būs atkarīga ne tikai no Māstrihtas kritērijiem, bet arī no tā, kādu lēmumu valdība pieņems attiecībā uz savulaik paņemtā starptautiskā aizdevuma atdošanu. Ir taču skaidrs, ka tie jebkurā gadījumā ir papildu izdevumi jau tā noplicinātajam valsts budžetam.