Ar nekustamā īpašuma kadastrālajām vērtībām Latvijā mūždien ir bijušas dažādas ķibeles. It īpaši apdzīvotajās vietās, kas tiek uzskatītas par pievilcīgām, pieprasītām, «biezām», proti - Pierīgā. Tā saucamajos treknajos gados kadastrālā vērtība valstī, ir īpaši turīgajās pašvaldībās, ilgstoši netika pārskatīta, tādējādi dažādiem izmanīgiem darboņiem ļaujot ar pašvaldībām noslēgt līgumus par to īpašumā esošo ēku un zemju nomu uz ilgu laiku par smieklīgu samaksu. Pēc ilgstošas spriešanas par šo nejēdzību, kadastrālās vērtības, to aprēķināšanas metodika tika pārskatīta, atbilstoši «trekno» gadu īpašumu cenām, taču faktiski tieši tajā brīdī, kad nekustamo īpašumu tirgus krita. Problēma slēpjas faktā, ka tieši no šīs lielās kadastrālās vērtības šobrīd tiek aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN). Izskatās, ka atbildīgo Latvijas institūciju loģika šajā sakarā ir bezgala vienkārša, tomēr pārmērīgi nihilistiska - valsts budžets ir jāpapildina par noteiktiem miljoniem, un Pierīgas pašvaldībās dzīvojošajiem «bagātniekiem» šī nauda jāsamet. Tajā pašā laikā netiek ņemts vērā viens otrs būtisks aspekts… Nedrīkst aizmirst, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc padomju gadu beigām, atguva kādreizējos senču īpašumus, vai arī iegādājās dzīvojamās ēkas visnotaļ dramatiskā stāvoklī. Lai tās savestu kārtībā, saremontētu, renovētu, ir ņemti kredīti un ieguldīts liels darbs. Ir tikai loģiski, ka rezultātā attiecīgā īpašuma kadastrālā vērtība pieaug. Būtībā sanāk, ka īpašnieks tiek sodīts par to, ka viņš ir daudz strādājis un ieguldījis īpašuma vērtības uzlabošanā. Var jau, protams, teikt - ja cilvēks ir tik bagāts, ka var atļauties pirkt zemi, piemēram, Jūrmalā vai Ķekavā, tad lai arī maksā lielus nodokļus. Tomēr šāda pieeja ir netaisnīga pret nodokļu maksātājim un Latvijas iedzīvotājiem kopumā.
Pirms neilga laika sašutumu sabiedrībā izraisīja Ekonomikas ministrijas paziņojums, ka siltumenerģijas tarifus vajadzētu noteikt tik lielus, lai tie, kas vēl spēj maksāt principā samaksātu arī par tiem, kas nespēj. Kamēr par šāda principa ieviešanu siltumenerģijas jomā vēl tikai domā, attiecībā uz NĪN tas acīm redzami darbojas uz nebēdu. Savācot pēc iespējas vairāk naudas no tā saucamajām bagātajām pilsētām, pašvaldību izlīdzināšanas fonda ietvaros to var pārskaitīt tā dēvētajiem nabadzīgajiem nostūriem. Teorētiski šādu pieeju sauc par sociālo taisnīgumu. Praktiski pēdējos gados valsts līmenī pilnā sparā darbojas princips - jāatrod tie, kam nauda vēl kaut cik ir, un tad jāslauc, cik vien var, neraugoties ne uz ko. Tas ir netaisnīgi pret saviem pilsoņiem.
Turklāt šajā gadījumā tiek ignorēts vēl kāds būtisks aspekts. Proti, nereti īpašniekus, kuri savulaik ir ņēmuši kredītus un centušies savus namus savest kārtībā, nebūt nevar nosaukt par turīgiem. Un vēl bezcerīgāku situāciju šiem īpašniekiem padara fakts, ka pašreizējās valdības līderi jau tagad ir skaidri paziņojuši - tieši NĪN tiks celts arī nākamā gada valsts budžeta konsolidācijas ietvaros.