Ar jaunu sparu uzvirmojis jautājums par cauruļvadā Polocka - Ventspils esošas bufernaftas izsūknēšanu, galvenokārt par to - kuram īsti ir tiesības to darīt, tādējādi iegūstot savā rīcībā aptuveni 70 milj. Ls. Ņemot vērā minēto summu, par savu īpašumu šo bufernaftu uzskata gan kompānija LatRosTrans, gan baltkrievu uzņēmu Družba. Beidzot sarosījusies ir arī Latvijas puse. Tas, protams, apsveicami, tomēr veids, kādā notikusi šī rosība, gan liek domāt, ka, visticamāk, pēc zināma laika preses slejās varēs lasīt - redz, varējām iegūt miljonus no bufernaftas, bet nekā… Proti, tieslietu ministram Aigaram Štokenbergam (Vienotība) ar premjera rezolūciju ir uzdots sasaukt sanāksmi, lai izlemtu par Latvijas tiesībām uz šo bufernaftu. Turklāt visai skaidri tiek arī pateikts - nav ne jausmas, cik ilgā laikā naftas jautājums varētu tikt skatīts. Jau pašā sākumā tiek pieļauta iespēja - kamēr mēs te spriedīsim, bufernafta jau sen būs izpumpēta. Tādējādi loģisks ir jautājums - kāpēc gan vairāku desmitu miljonu latu likteņa izšķiršana tiek uzticēta ministrijai, kas efektīvi strādāt diez ko nespēj?! Atliek paanalizēt šīs ministrijas «sasniegumus» pavisam nesenā vēsturē… Šā gada sākumā tika konstatēts, ka divas Ogres rajona tiesas tiesneses - Maija Vētra un Irēna Cupika - darba laikā ir devušās atpūtā uz Kanāriju salām. Gana daudzsološs šķita Štokenberga solis, par šo precedentu ierosinot disciplinārlietu pret abām tiesnesēm, tomēr tas beidzās ar latviski tradicionālo čiku. Respektīvi, Vētrai tika izteikta piezīme, bet pret Cupiku disciplinārlieta vispār tika izbeigta. Vēl jo vairāk - Tiesnešu disciplinārkolēģijas priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš nepārprotami norādīja - tiesnešu darbs ir nenormēts, un nevajadzēja ministram tiesneses vispār apvainot. Izrādās, ka jēdziens «nenormēts darbalaiks» Latvijas tiesu sistēmā nozīmē principu: ja gribu, tad strādāju, ja negribu - nestrādāju! Savukārt ministrs lai vada ministriju, bet uz tās pakļautībā esošo tiesu sistēmu pat neskatās… Vienreizēji! Un tik «efektīvi» strādājoša ministrija kaut kad sasauks sēdi, lai palēnām sāktu spriest, kā varbūt būtu labi rīkoties ar 70 milj. Ls vērtu naftu, kuru iekāro vēl divi lieli spēlētāji. Tā vietā valdībai, ņemot vērā gan izveidojušos situāciju šīs naftas sakarā, gan arī Latvijas nepieciešamību nepārtraukti konsolidēt valsts budžetu, būtu vajadzējis operatīvi piesaistīt starptautiski atzītus speciālistus šāda veida jautājumos un, iespējams, uzsākt starptautisko tiesvedību. Protams, šādi soļi maksā pietiekami lielu naudu, tomēr neaizmirsīsim, ka šoreiz runa nav par sviestmaizi, bet gan pietiekami lielu naftas apjomu. Savukārt šābrīža rīcība saistībā ar šo naftu diemžēl vairāk atgādina atsevišķu politiķu rīcības imitāciju tā vietā, lai pieņemtu lēmumus par reālu rīcību. Acīmredzot regulāri celt dažādu nodokļu likmes un domāt, kas vēl Latvijā ir tāds, kam nav piemērots kāds obligātais maksājums valsts budžetā, ir krietni vien vienkāršāk.