Jau vairākus gadus periodiski sabiedrības uzmanība tiek vērsta uz apstākli, ka pāris lielveikalu tīkli, nenoliedzami veiksmīgi izvēršoties, salīdzinoši mazos veikalus nereti vienkārši izspiež no tirgus. Tāpat ne reizi vien ir dzirdēta vietējo pārtikas pārstrādātāju sūkstīšanās par to, ka lielveikali tiem diktē savus noteikumus, izmantojot dažādus veidus, kā spiest uz leju cenu. To visu vēl var nosaukt par katra konkrētā uzņēmuma spēju konkurēt, rūpēm par to, lai patērētājs saņemtu produktus par cenām, kas ir pēc iespējas zemākas utt. Taču pēdējā laikā aktuāla ir kļuvusi tendence, kas nenāk par labu ne ražotājiem, ne arī patērētājiem. Proti, atsevišķos segmentos (Latvijā īpaši aktuāli tas ir attiecībā uz piena produktiem) tiek izmantota private label stratēģija, kad uz iepakojuma ir redzams nevis konkrētās produkcijas ražotāja, bet gan lielveikala zīmols. Pirmkārt, ilgtermiņā šāda tendence nodara būtisku postu ražotājam. Ir skaidrs, ka lielveikali paši pienu, krējumu vai sieru neražo, bet pasūta šos un daudzus citus produktus ražotājiem. Protams, ražojot kaut ko uz šādas sadarbības pamata, ražotājs gūst noteiktus ienākumus un peļņu, taču jāņem vērā, ka tādā veidā tas trgū popularizē nevis savu, bet gan lielveikala zīmolu. Šāds modelis vairāk vai mazāk veiksmīgi var darboties tikai līdz brīdim, kamēr tirgotājs neizlemj, ka sadarboties ar citu ražotāju ir izdevīgāk. Tajā brīdī šādam ražotājam rodas problēma, jo lielais klients to ir pametis, bet pašam sava tirgū atpazīstama zīmola tā īsti nav. Turklāt nav nekādas garantijas, ka nākamreiz tirgotājs nedos priekšroku jau kādā citā valstī strādājošam pārstrādātājam.

Otrkārt, cieš arī patērētājs, jo, šādā veidā samazinot sortimentu, tiek ierobežotas izvēles iespējas un savā ziņā arī konkurence.

Principā jāatzīst, ka ilgstoši realizētas Latvijas valsts politikas rezultātā ir izveidojusies pietiekami neapskaužama situācija - mēs neesam spējīgi aizsargāt vietējo ražotāju intereses. Jā, šeit var runāt par globalizāciju, brīvo tirgu un tamlīdzīgām lietām, tomēr šeit jāņem vērā kāds visnotaļ interesants un būtisks apstāklis. Tirgus speciālisti norāda, ka visi minētie tirdzniecības principi pastāv visā Eiropā, tomēr valstīs, kuras rūpējas par vietējiem ražotājiem kā nodokļu maksātājiem, no ārvalstīm ienākušajiem tirdzniecības tīkliem skaidri norādot - jūs pie mums esat tikai ciemiņi un būtu vēlams tā arī uzvesties. Citiem vārdiem sakot, tiek norādīts, ka vietējo ražotāju ignorēšana nav valsts interesēs, un ārvalstu izcelsmes tirgotājiem to nāktos respektēt. Kā klasiskākais piemērs tam, ka šāda pieeja strādā visnotaļ efektīvi, ir Francijas veikali, kuros atrast Čīles izcelsmes vīnu ir diezgan pagrūti, jo priekšroka tiek dota vietējam ražojumam. Ņemot vērā, ka Latvijā pat Konkurences padome ir atzinusi, ka divi tirdzniecības tīkli šajā tirgū bauda dominējošā stāvokļa priekšrocības, bet vietējo ražotāju un tirgotāju intereses joprojām tiek apdraudētas, acīmredzot par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem joprojām netiek domāts.