Viens no veidiem, kā Latvijā uzlabot valsts uzņēmumu pārvaldību un palielināt to kapitāla atdeves rādītājus, ir atgriešanās pie padomju izveides. Vismaz tā uzskata Ekonomikas ministrija, kas šādu ieceri ir iekļāvusi kā vienu no priekšlikumiem ziņojumā par minēto par vadības uzlabošanu. Protams, jāteic, ka uzņēmumu padomes kā tādas nav nekas slikts, tās ir paredzētas Komerclikumā, un šāds modelis darbojas privātajā sektorā. Proti, kompānijas īpašnieki uzstāda veicamos uzdevumus, valde tos realizē, bet padome uzrauga īstenošanas procesu. Savukārt Latvijas valsts gadījumā, neatkarīgi no tā, kādas partijas un cilvēki ir pie varas, ir pierādīts, ka uzņēmumu padomes tiek izmantotas tikai kā politiskās barotnes. Pārsvarā gadījumu tās tikušas izmantotas vienam no diviem mērķiem. Viens - cilvēki, kas tiek iecelti padomēs, mēnesī saņēma tieši tik lielu algu, cik pārskaitīja kādas partijas kontā. Otrs - padomēs tika iecelti tie cilvēki, kuru partija gan bija tikusi pie varas, bet pašiem kaut kā bija sanācis caurkrist. Bieži gan bija dzirdami solījumi, ka, atbrīvojot no darba iepriekšējās padomēs, jaunajās tiks sacelti profesionāļi. Tomēr allaž ir izrādījies, ka lielākie speciālisti ir tieši caurkritušie partiju biedri vai viņiem vismaz ļoti pietuvinātas personas. Tādējādi jāsecina, ka uzņēmumu padomēm nav ne vainas, tikai Latvijas valsts poltiķi šo veidojumu vismaz līdz šim tās ir izmantojuši savtīgiem mērķiem, un nav nekāda pamata uzticībai, ka turpmāk šajā jomā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. Runājot alegorijās, var teikt, ka pēc definīcijas sociālistiskā iekārta, iespējams, nav nekas slikts, taču PSRS izdevās pierādīt, ka noteiktas valsts izpildījumā tā nav nekas vairāk par murgu. Ar valsts uzņēmumu padomēm Latvijas gadījumā situācija ir stipri vien līdzīga. Nevarētu jau arī teikt, ka Latvijā nav iespējams atrast nevienu, kas kontrolētu valsts uzņēmumu darbu. Piemēram, a/s Latvenergo ir valsts uzņēmums, kuru pārrauga jau pieminētā Ekonomikas ministrija. Lūk, tās svētākais uzdevums arī būtu kontrolēt, cik efektīva ir šīs kompānijas pārvaldība, cik optimāla ir kapitāla atdeve un tamlīdzīgas lietas. Šādus piemērus, mainot tikai uzņēmumu un ministriju nosaukumus, varētu vēl minēt ne vienu vien. Tāpat pieminēšanas vērts ir bēdīgi slavenais gadījums, kad tika pārdots aviokompānijas airBaltic zīmols, valstij, kā izrādījās, to pat nenojaušot, lai gan… Tieši valsts ir šīs kompānijas lielākais īpašnieks, un tai IR padome, kuru attiecīgajā brīdī vadīja Satiksmes ministrijas pakļautībā strādājošais Vigo Legzdiņš. Jebkurā gadījumā jācer, ka minētais priekšlikums jau tuvākajā laikā tiks nodēvēts vienkārši par kļūdu, pārpratumu vai kaut ko tamlīdzīgu un valsts amatpersonas pie tā vairs neatgriezīsies. Starp citu, cerību šajā sakarā vieš valdības vadītāja Valda Dombrovska (Vienotība) paziņojums, ka diez vai «padomju atjaunošana kaut kādā veidā varētu uzlabot kapitāla atdeves rādītājus».