Latvijas valdība šodien beidzot paredzējusi ķerties klāt ilgi «marinētajam» jautājumam pa tā saucamo nodokļu parādu amnestiju. Precīzāk gan to būtu saukt par soda naudas amnestiju, ņemot vērā, ka no nodokļa veidā maksājamās summas uzņēmēju atbrīvot neviens negatavojas, bet varētu piešķirt iespēju tikt vaļā no sodanaudas, kā arī 90% atlaides nesamsaksātajiem parāda procentiem. Šāds solis būtu vērtējams visnotaļ pozitīvi, un tā speršanas gadījumā beidzot varētu teikt, ka Latvijas valdība ir izdarījusi vismaz kaut ko, lai palīdzētu biznesam. Tiesa, domājams, ka nebūs īpaši daudz to uzņēmumu, kas varētu reāli izmantot šādu iespēju. Pirmkārt, paskatoties, kādi uzņēmumi Latvijas neatkarības gadu laikā ir paspējuši iekulties lielās parādsaistībās pret VID, ir skaidri redzams, ka daļa no tiem vairs vienkārši vairs nepastāv. Vieni nav izturējuši skaudro ekonomisko situāciju, it īpaši krīzes periodā, otri - jau sen sadibinājuši jaunas SIA, liekot valstij aizmirst iespēju saņemt jebkādu naudu nodokļu parādu veidā. Otrkārt, diez vai maksāt parādus gatavojas arī tie uzņēmumi, kuri nekad nav gatavojušies to darīt un kuru darbība ir balstīta uz nemaksāšanu. Citiem vārdiem sakot, diez vai ir cerība sagaidīt, ka valsts kabatā ieplūdīs nauda no tiem komersantiem kas jau gadiem ilgi veido lielāko nodokļu parādnieku topa augšgalu. Tātad atliek salīdzinoši nelieli uzņēmumi, kuri noteiktā laika posmā, saskaroties ar zināmām grūtībām, nav spējuši nomaksāt kādu nodokli, un saņēmuši tik lielu uzrēķinu, ka jau nākamajā brīdī šāda samaksa tiem ir kļuvusi teju par bezcerīgu. Šādiem uzņēmumiem lēmums par minēto amnestiju nāktu kā sava veida glābiņš. Protams, šādu uzņēmumu skaits nebūs īpaši liels, tāpat ir skaidrs, ka valsts tādā veidā neiekasēs lielas naudas summas, kā arī nesamazinās pelēkās ekonomikas īpatsvaru. Tomēr zināmai daļai uzņēmumu šāds solis ļaus nokārtot nodokļu parādus un turpināt mierīgi strādāt tālāk. Un arī tas nav maz! Turklāt varbūt varētu izdoties starptautiskajiem aizdevējiem šo pasākumu pasniegt kā vienu no budžeta konsolidācijas veidiem, jo zināmus ienākumus tādā veidā valsts nenoliedzami gūs. Jācer vienīgi, ka pārāk daudz nav izveidojušies tādi uzņēmumi, kuriem, pat atlaižot soda naudu un kavējuma procentus, nodokļu samaksa izrādīsies neiespējamā misija, jo to likmes ir izaugušas pārāk nesamērīgas pret reālo ekonomisko situāciju. Skaidrs, ka šāds lēmums Latvijas uzņēmējiem ir nepieciešams. Tomēr, to pieņemot, valdībai būtu skaidri jāpasaka - šāds nodokļu uzrēķinu amnestijas pasākums ir vienreizējs un nekad vairs neatkārtosies. Nedrīkst sabiedrībā, tostarp uzņēmējdarbībā, radīt cerību vai pat garantijas sajūtu, ka ik pēc noteikta laika valdība izsludinās nodokļu parādu amnestiju, ļaujot samaksāt nesamaksātos parādus un atbrīvoties no sodu nastas. Pretējā gadījumā tiktu degradēta nodokļu maksāšanas ideja. Proti, valsts vairs nevarētu rēķināties, ka nodokļi tai tiks maksāti kaut cik regulāri.