Daļa valstij piederošo uzņēmumu vai tajos esošo kapitāldaļu, protams, jāpārdod, bet tas ir jādara, kad krīze būs beigusies un par šiem īpašumiem varēs iegūt pēc iespējas izdevīgāku cenu. Šāda retorika no dažādu politiķu un amatpersonu mutes jau ir skanējusi diezgan ilgi, un jāteic, ka tam var piekrist. Latvijas valstij (un arī pašvaldībām) joprojām pieder kapitāldaļas dažādās kompānijās, kuras par valstiski stratēģiskām nekādi nevar uzskatīt, un tādējādi tās varētu pārdot, taču ekonomiskās lejupslīdes vai arī stagnācijas laikā par «sviestmaizi» atdot arī nav nekādas jēgas. Šobrīd retorika ir pamainījusies, ieviešot tajā gana interesantus akcentus. Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) paziņojis - Latvija varētu pārdot daļas kompānijā Lattelecom un mobilo sakaru operatorā LMT nākamajā gadā, kad valsts kredītreitingi būšot paaugstināti, ekonomika atveseļojusies un valdība pārdevusi starptautiskās obligācijas.

Pirmkārt, sauklis «nākamgad viss būs labi» skanēja jau pērn, un tad tam bija viens izskaidrojums - pirms Saeimas vēlēšanām stāstīt cilvēkiem, kādas problēmas vēl gaidāmas, būtu bijis godīgi, bet ne politiski gudri. Taču šobrīd šādi izteicieni galīgi nav saprotami, ņemot vērā, ka arī nākamgad Latviju gaida būtiska budžeta konsolidācija, un mūsu valsts gadījumā tas nozīmē, ka atliek vien zīlēt, ko atkal nogriezīs un kādus nodokļus pacels.

Otrkārt, ļoti svarīgs jautājums ir par iespējamo cenu un iemesliem, kāpēc Lattelecom un LMT daļas būtu jāpārdod nākamgad. Zīmīgs ir fakts, ka tieši 2012. gadā Latvijai ir ne tikai javeic kārtējā jau minētā budžeta konsolidācija, bet arī jāsāk atmaksāt aizdevumu starptautiskajiem aizdvējiem, galvenokārt Eiropas Komisijai un SVF. Nenoliedzami, pārdodot valstij piederošās abu uzņēmumu kapitāldaļas, būtu iespējams iegūt visnotaļ ievērojamu summu. Iepriekšējo reizi, vēl tā saucamajos treknajos gados, kad bija runa par to pārdošanu, publiskajā telpā kā iespējama summa, ko varētu saņemt, bija pusmiljards latu. Pat pieņemot, ka šobrīd par šīm kapitāldaļām neviens tik lielu naudu vairs nav gatavs maksāt, valdības rīcībā varētu nonākt daži simti miljoni latu. Tomēr ir arī skaidrs, ka pats neprātīgākais, ko varētu darīt ar šiem miljoniem, ir to iekļaušana konsolidācijas pasākumos un parāda atdošanā. To, protams, var darīt, taču tas būtu īstermiņa risinājums. Būtu vienreiz kaut ko paņēmuši, uzsituši gaisā, naudu atdevuši un… Viss! Respektīvi, gadu vēlāk sāks domāt, ko vēl varētu pārdot, lai veiktu kārtējo kredītmaksājumu.

Latvijas valdībai beidzot ir jāveic pasākumi, kas dotu fiskālu labumu ilgtermiņā, ļaujot saimniekot valstī efektīvāk nekā pēdējos 20 gadus, nevis izmisīgi jādomā, kur vēl kaut ko apcirst, pārdot, aplikt ar nodokļiem utt., lai tikai varētu aizdevējiem parādīt, cik liela centība notiek. Valdības mērķim beidzot ir jābūt valsts tautsaimniecības attīstībai, nevis budžeta konsolidācijai un labu attiecību ar starptautiskajiem aizdevējem uzturēšanai.