Ļoti uzskatāmi ir atgriezies laiks, kad plašsaziņas līdzekļi reizi mēnesī ziņoja par inflācijas pieaugumu, šoreiz - 4,5% apmērā. Tomēr priekam par ekonomikas atveseļošanos un strauju dzīves līmeņa virzību uz augšu Latvijā gan vismaz pagaidām nav pamata. Kas tad šobrīd dzen uz augšu inflāciju? Pirmkārt, runa, protams, ir par ārējiem faktoriem - ievērojami dārgākām izejvielām un tamlīdzīgām lietām, kas nevar neatstāt iespaidu arī uz Latvijas iekšējo tirgu. Tomēr tikai ar ārējo ietekmi un, piemēram, ļoti mazo mūsu valsts tirgu vismaz šoreiz aizbildināties gan nevajadzētu. Mums allaž sevi ir paticis salīdzināt ar kaimiņvalsti Igauniju, un arī šoreiz nāksies darīt to pašu. Arī igauņus dažādi ārējie faktori ietekmē precīzi tikpat lielā apmērā kā Latviju, Igaunijas tirgus ir vēl mazāks, nekā mūsējais, turklāt šī kaimiņvalsts nupat ir pārgājusi uz eiro, kam parasti seko arī patēriņa cenu kāpums. Un ar visu to Igaunijā pietiekami daudzām precēm un pakalpojumiem cenas ir zemākas. Viens no spilgtākajiem piemēriem tam ir 95. markas benzīns, kura cena vienas un tās pašas kompānijas degvielas uzpildes stacijās arī ir par dažiem santīmiem zemāka, nekā pie mums. Lūk, šajā sakarā arī jārunā par nākamo jautājumu… Tātad, otrkārt, Latvijā pietiekami lielā mērā inflācijas pieaugumu veicina dažādi valsts noteiktie maksājumi. Kā zināms, nodokļu likmes pie mums aug ar regularitāti divas reizes gadā, bet no uzņēmumiem, kuros ir valsts kapitāls, valdība cenšas izspiest pēc iespējas lielākus līdzekļus. Piemēram, droši var teikt, ka ar nosaukumu «ekonomiski pamatoti elektroenerģijas tarifi» Latvijā slēptā veidā faktiski ir ieviests elektrības nodoklis. Sekas tam visam ir redzamas jau šobrīd - pēc provizoriskiem aprēķiniem, piemēram, kopējie parādi par aizvadītajā apkures sezonā saņemto siltumenerģiju ir ļoti tuvu 100 miljoniem latu. Turklāt eksperti atzīst, ka faktiski nav reālu ideju, kā līdz nākamās apkures sezonas sākumam šos parādus varētu piedzīt. Problēma lielā mērā slēpjas apstāklī, ka valdība ir veikusi dažādus pasākumus, lai stimulētu inflācijas kāpumu, bet iedzīvotāju pirktspēja labākajā gadījumā stāv uz vietas. Kā iespējamo variantu šīs situācijas risinājumam valdības pārstāvji ir ieteikuši varbūtību par algu iesaldēšanu. Pilnīgi bezcerīga doma! Lai labākie speciālisti nepamestu valsti, ne vienā vien nozarē darba devēji būs spiesti sākt domāt par algu palielināšanu. Jāatzīst, ka teju vienīgais variants, kā kaut vai daļēji apturēt inflācijas kāpumu, ir absolūts moratorijs jebkura nodokļa celšanai vairāku nākamo gadu laikā. Pretējā gadījumā Latvijas ekonomikas galvenais uzdevums būs izkļūt no pamatīgas stagflācijas, proti, procesa, kad cenas, dažādas izmaksas kāpj, bet pirktspēja šim kāpumam netiek līdzi. Un tad Latviju nāksies salīdzināt nevis ar jau vairākkārt pieminēto Igauniju, bet gan ar vienu otru valsti, kuras ekonomiskā situācija un labklājības līmenis ir krietni vien zemākā līmenī.