Pašlaik Latvijas enerģētikas politikas meklējumi liecinās multiplikācijas filmas varonim ezītim miglā, tā ir paziņojis Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis Ivars Zariņš, liekot saprast, ka mums nav savas enerģētikas politikas stratēģijas. Jāatzīst, ka Zariņš regulāri pamanās izcelties ar spilgtiem epitetiem, un šajā gadījumā ir trāpīts desmitniekā. Paanalizējot dažādus politiķu, amatpersonu izteikumus un iespējamos plānus dažu pēdējo gadu laikā attiecībā uz jautājumiem, kas skar Latvijas enerģētiku, kļūst skaidrs, ka runa ir par atsevišķu ideju fragmentāriem uzplaiksnījumiem, nevis konkrētu ekonomiski pamatotu ilgtermiņa stratēģiju. Piemēram, joprojām valdībai nav skaidrības pat par to, kurā vietā vajadzētu būvēt sašķidrinātās gāzes termināli, par daudz ko citu nemaz nerunājot. Protams, optimismu vieš Ekonomikas ministrijas apņemšanās jau pāris tuvāko mēnešu laikā pabeigt jaunas Latvijas enerģētikas politikas stratēģijas līdz 2030. gadam izstrādi. Gan katram konkrētajam iedzīvotājam, gan biznesam, gan arī pašai valstij šodienas apstākļos ir būtiski saprast, kāds ir plāns šajā sakarā, kas un kā tiks darīts. Tajā pašā laikā, runājot par enerģētikas jautājumiem, vismaz mulsinoši šķiet ekonomikas ministra Arta Kampara (Vienotība) paziņojumi. Pirmkārt, ministrs ir pārliecināts, ka Visaginas AES projekta virzība neesot apstājusies. Jāteic gan, ka gan nozarē strādājošie uzņēmēji, gan arī zinātnieki ir atzinuši, ka trīs Baltijas valstu kopīgās AES projekts tā arī paliks idejas līmenī - vismaz pārskatāmā nākotnē. Otrkārt, teju par pērli ir atzīstama Kampara vakar paustā frāze - es esmu kaut kur dzirdējis (vai varbūt redzējis) prognozes, ka Latvija pēc 5 vai 15 gadiem varētu būt slānekļa gāzes ieguves lielvalsts. Nu… Piemēram, Turkmenistānu sauc par dabasgāzes lielvalsti, jo tur šā resursa ir tiešām ļoti daudz un faktiski tas kalpo par vienu no attiecīgās valsts budžeta ieņēmumu daļas stūrakmeņiem. Nenoliedzams ir fakts, ka slānekļa gāze Latvijā tiešām ir, taču ļoti dziļi un plānā slānī. Tādējādi var sagadīties, ka tās ieguve diez ko neatmaksājas. Bet par to DB rakstīja jau aptuveni pirms mēneša - šā gada 15. martā. Tātad problēma lielā mērā slēpjas faktā, ka enerģētikas politikas stratēģiju izstrādā tā pati ministrija, kuras vadītājs attiecībā uz enerģētikas jautājumiem kaut kur kaut ko ir dzirdējis, kā arī uzskata, ka «sasniedzamais mērķis enerģētikā ir ļoti kustīgs». Apzinoties problēmas būtību, DB ir nolēmis palīdzēt ministram. Jau no šodienas Kampars saņems nevis visai ministrijai, bet personīgi sev adresētu laikraksta Dienas Bizness numuru. Vienkārši DB ļoti regulāri raksta par enerģētikas tēmu, un šie materiāli nereti tiek pārpublicēti rietumvalstu plašsaziņas līdzekļos. Tādējādi DB cer veicināt ministra informētību par enerģētikas sektorā notiekošajiem procesiem, ekspertu atzinumiem un tamlīdzīgām lietām (piemēram, to, cik lielā mērā Latvija slānekļa gāzes jomā var cerēt uz lielvalsts statusu).