Būtiskas domstarpības Saeimā izraisījis jautājums - vajag vai nevajag ierobežot neregulāros pasažieru pārvadājumus. Vienkārši latviski sakot, runa ir par mikriņiem, kuri, nereti pārvietojoties ātrāk un arī piedāvājot lētāku pakalpojumu, mēdz nolasīt pasažierus kompānijām, kuru maršrutus dotē pašvaldības. Turklāt šī konkurence, protams, notiek komerciāli izdevīgākajos maršrutos, jo neizdevīgajos minētie mikriņi pat nerādās, kas ir tikai loģiski - neviens taču negrib ciest zaudējumus. Saeimas deputāti ierobežojošos grozījumus Autopārvadājumu likumā noraidīja, kas nozīmē, ka cīņa par katru pasažieru tā saucamajos labajos maršrutos turpināsies tāpat, kā līdz šim. Protams, tādējādi tiek saglabāta brīvā konkurence, tomēr nākas atzīt, ka īsti kārtībā viss šajā sakarā tomēr nav. Jāņem vērā, ka valsts un pašvaldību uzdevums ir nodrošināt, lai cilvēkiem būtu pieejams vairāk vai mazāk regulārs sabiedriskais transports faktiski jebkurā nostūrī. Arī tur, kur braukt, tērēt degvielu un lauzt autobusu totāli neatmaksājas. Būtu loģiski, ja, apkalpojot komerciāli izdevīgākos maršrutus, tiktu uzkrāti līdzekļi, kurus novirzīt nerentablo uzturēšanai. Tomēr to, kā jau minēts, sarežģī mikriņu darbība. Rezultātā, starp citu, pastarpināti jācieš visiem nodokļu maksātājiem, jo daļu maršrutu nākas subsidēt. Un, spriežot pēc Saeimas lēmuma, arī nāksies subsidēt. Taču patiesībā šis nu ir jautājums, kuru politizēt nav ne mazākās jēgas, jo tam ir saimniecisks raksturs un droši vien arī vairāki iespējamie varianti, kā problēmu risināt. Piemēram… Ir taču iespējams aprēķināt, cik bieži un kādas ietilpības autobusi ir nepieciešami, lai optimāli nodrošinātu pasažieru vajadzības katrā konkrētajā maršrutā. Princips šeit ir vienkāršs - aprēķinot konkrētā maršrutā nepieciešamo transporta apjomu, tiek konstatēts, ka to var nodrošināt valsts vai pašvaldības uzņēmums, privātajām kompānijām vienkārši nevajag izsniegt licences. Savukārt, ja valsts vai pašvaldības uzņēmuma iespējas nodrošināt nepieciešamo transporta vienību skaitu ir nepietiekamas, uz atlikušajām vienībām jāizsniedz licences, pārvadātāju izvēloties konkursa kārtībā. Tad arī, kā mēdz teikt, gan vilks būtu paēdis, gan kaza dzīva. Protams, vēl jau ir problēma ar nelegālajiem pārvādājumiem, kas vienmēr centīsies aizlīst priekšā maršruta autobusam, savācot pasažierus, piedāvājot viņiem pievilcīgāku brauciena cenu. Tomēr attiecībā uz šo jautājumu nekādi lēmumi nebūtu jāpieņem ne parlamentam, ne valdībai un principā pat ne pašvaldībām, bet gan drošībsargājošajām institūcijām. Ja, piemēram, fiziska persona pārvadā pasažierus, iekasējot par to naudu, nereģistrējot savu darbību, neizņemot atbilstošu licenci, tā ir vienkārši nelegāla uzņēmējdarbība. Latvijā jau pietiekami ilgu laiku spēkā ir likumdošana, kas paredz, ka nelegāla uzņēmējdarbība ir izskaužama un sodāma. Un tas nozīmē, ka vismaz šajā jomā nekādi atsevišķi politiski lēmumi vispār nav nepieciešami.