Savulaik izstrādātais ēnu ekonomikas apkarošanas plāns Latvijā veiksmīgi strādājot, daļa tā pasākumu jau ieviesti, un atlicis īstenot arī pārējos - tad jau viss būšot kārtībā. Šāda veida apgalvojumus laiku pa laikam nākas dzirdēt no valdības puses. Grūti pateikt, kas tik grandiozs ir realizēts, lai būtiski ierobežotu pelēkās ekonomikas uzvaras gājienu, tomēr viens no tā saucamajiem nākamajiem soļiem var radīt vienīgi izbrīna sajūtu. Runa ir par ieceri ieviest sava veida nenomaksāto nodokļu legalizāciju attiecībā uz iepriekšējiem gadiem, par saņemto pelēko naudu paprasot samaksāt iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) samazināto likmi 10% apmērā. Interesanta doma! Tā ir interesanta kaut vai tāpēc, ka šīs ieceres īstenošanas gadījumā tiks vienkārši pateikts - tie iedzīvotāji, kuri līdz šim ir godīgi maksājuši likumdošanā noteikto 25% likmi, ir totāli muļķi, jo nu varēs izbraukt pa lēto. Ļoti cerams, ka daļa strādājošo šobrīd nespriež - IIN vairs nemaksāšu, jo gan jau kādreiz to varēs samaksāt ar pieklājīgu atlaidi… Patiesību sakot, māc gan pamatīgas šaubas par to, vai šādā veidā valsts budžetu kaut cik vispār izdosies papildināt. Pirmkārt, gribētos gan redzēt, cik daudz ir tik apzinīgu iedzīvotāju, kas labprātīgi stāvēs pie VID durvīm, turot rokās naudu, no kuras būtu gatavi šķirties, lai tikai nopirktu sev finansiālo nevainību. Ir taču skaidrs, ka šāds aicinājums samaksāt minētos 10% būs adresēts vien tiem iedzīvotājiem, kuru saistību ar pelēko ekonomiku atbildīgās institūcijas nekādi nespēj pierādīt.
Otrkārt, nav ne mazākās nojausmas, kā VID noteiks, cik lielu summu cilvēks ir nopelnījis ēnu sektorā, proti, no cik lielas naudas ir jāmaksā šie 10%. Jāsaprot, ka, piemēram, aplokšņu algas tiek maksātas no līdzekļiem, kas oficiālajos grāmatvedības datos neuzrādās. Tādējādi arī maksājamo summu noteikt faktiski nav iespējams.
Un treškārt… Jāņem vērā, ka ļoti liela daļa iedzīvotāju, kas pelna pelēko naudu, nebūt nav miljonāri. Visbiežāk runa ir par strādniekiem, kuri oficiāli mēnesī saņem, piemēram, minimālo algu, bet vēl divus trīs simtus latu aploksnē. Tādējādi, ja pat kādam radīsies vēlme samaksāt valstij aplokšņu algas nodokli, viņš to nemaz nevarēs atļauties, jo par savulaik saņemto naudu jau ir maksāti kredītprocenti, pirkta pārtika un tamlīdzīgas lietas. Citiem vārdiem sakot, lielai daļai iedzīvotāju, kas ikdienā dzīvo no pelēkās naudas, «uz rokas» nav minēto 10%, ko atdot valstij.
Atliek secināt, ka valdībā ir tapusi visnotaļ interesanta lasāmviela, kas droši vien skaitās inflācijas apkarošanas pasākums, un nav izslēgts, ka mūsu amatpersonas nav pakautrējušās to atrādīt arī starptautiskajiem aizdevējiem, bet kam nav reāla ekonomiskā seguma. Bet Latvija jau ir pieradusi pie dažādu ķeksīšu ievilkšanas likumdošanā, kas skan labi, taču jēgas gan tā pamazāk. Respektīvi, izredzes papildināt valsts budžetu, ieviešot kādreiz saņemtās pelēkās naudas legalizāciju, ir ļoti tuvu nullei.