Teju vienmēr, kad runa ir par nodokļu slogu vai cenu līmeni, atrodas kāda atbildīgā amatpersona, kas steidz apgalvot - citās Eiropas valstīs tas viss ir vēl lielāks. Pirmkārt, situāciju ir vērts salīdzināt ar Lietuvu un Igauniju, kas atrodas tepat līdzās un ārvalstu investoru acīs ir viens reģions. Tātad ar valstīm, kas veido mums reālu konkurenci, nevis, piemēram, Kipru un Maltu. Otrkārt, nupat ir skaidrs, ka faktiski visos parametros igauņu un lietuviešu amatpersonas saviem iedzīvotājiem var teikt - redziet, Latvijā ir vēl draņķīgāk. Proti… Jau šā gada sākumā DB rakstīja, ka, lai gan Lietuvā un Igaunijā darba ņēmēji algām atvēl mazāk naudas nekā uzņēmumi Latvijā, pārējā Baltijas valstīs darbinieki reāli «uz rokas» saņem vairāk. Respektīvi, tā saucamie darbaspēka nodokļi pie mums ir augstāki - par to nu šaubu nav. Taču nupat esam nonākuši līdz tam, ka arī pārtikas cenas pie mums, salīdzinot ar pārējiem baltiešiem, ir lielākās. Ar šādu bilanci lepoties nu nekādi nevar. Sanāk, ka Latvijas uzņēmēji maksā salīdzinoši daudz, darbinieki saņem maz, bet veikalā par pārtiku maksā ļoti daudz. Nav pat jāiegūst ekonomikas doktora grāds Kembridžas universitātē, lai saprastu, ka ilstoši tautsaimniecība šādā veidā funkcionēt nevar. Vismaz ziņas par ekonomikas atveseļošanos un tamlīdzīgām lietām paliek tikai politiķu savstarpējo sarunu līmenī. Mākslīgi graujot iekšējoj patēriņu, uz tautsaimniecības atgūšanos cerēt ir naivi. Šajā sakarā nenovēršami atkal jāatgriežas pie nodokļu jautājuma. Ir tēmas, par kurām bieži tiek runāts, kam visi piekrīt, bet darbi kaut kā izpaliek. Viens no šādiem jautājumiem Latvijā ir nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka pleciem uz patēriņu. Jau vairākus gadus uzņēmēji, ekonomikas eksperti, politiķi un amatpersonas dažādos līmeņos ir klāstījušas, ka šāds solis ir jasper, bet… Kā vēsta sens latviešu teiciens - daudz tu man solīji, maz tomēr devi. Pareizāk gan būtu teikt, ka Latvijas valdība konsekventi pilda tikai vienu nodokļa sloga pārnešanas daļu, otru izliekoties neredzam. Patēriņa nodokļi Latvijā tiek mainīti ar apskaužamu regularitāti, turklāt vienmēr virzienā uz augšu. Savukārt tikpat radikāli samazināt iedzīvotāju ienākumu un sociālo nodokli neviens pat netaisās, visu laiku maļot vienu un to pašu ieganstu - vajag konsolidēt! Nevis attīstīt ekonomiku, veicināt darbavietu rašanos un tamlīdzīgus procesus, bet gan konsolidēt. Nenoliedzami pozitīvi novērtēts ir valdības solis - nākamā gada valsts budžetu, atšķirībā no citiem gadiem sākt apspriest savlaicīgi, jau pavasarī. Ļoti jācer, ka šī apspriešana neizrādīsies vien kūsājoša darba imitācija, un bizness, sabiedrība kopumā jutīs šā darba augļus pozitīvā nozīmē. Darbaspēka nodokļi ir jāsamazina kaut vai tāpēc, lai Latvija kā valsts spētu konkurēt ar saviem tuvākajiem kaimiņiem. Pretējā gadījumā viens no Igaunijas ekonomikas plusiem būs totāli nekonkurētspējīga kaimiņvalsts, uz kuras fona varēs pamatīgi izcelties.