Latvijas ekonomikas atveseļošanās pamatā ir saražotās produkcijas eksporta apjomu palielināšana - šādu apgalvojumu no dažādu politiķu un amatpersonu mutēm ir nācies dzirdēt ne reizi vien. Principā jau taisnība ir, ņemot vērā pāris visnotaļ būtiskus faktorus. Pirmkārt, vietējais tirgus, it īpaši tik mazai valstij, kāda ir Latvija, ir ļoti ierobežots. Otrkārt, pēdējo pāris gadu laikā, pieņemot dažādus politiskus lēmumus, ir panākta būtiska iekšējā patēriņa samazināšanās. Tātad - atliek strādāt uz to, lai pēc iespējas vairāk preču un arī pakalpojumu varētu pārdot plašajā pasaulē. Tomēr šeit ir kāda būtiska problēma… Atbilstoši pēdējiem oficiālajiem datiem šā gada aprīlī, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, ražotājcenas Latvijā ir pieaugušas par 8,6%, tostarp eksportētajai produkcijai - par 7,8%. Kas tad galvenokārt kalpo par iemeslu šādam izmaksu kāpumam? Viena no būtiskākajām problēmām šajā sakarā ir nenoliedzamais izejvielu kāpums pasaules tirgū, ko ir veicinājuši starptautiska līmeņa spekulanti. Turklāt šajā jomā Latvijas uzņēmējiem īpaši nelabvēlīga situācija veidojas kaut vai tāpēc, ka mūsu ražotāji pārsvarā gadījumu strādā un pasaules tirgus fona salīdzinoši nelielos apmēros. Proti, arī šeit darbojas princips - jo vairāk pērc, jo mazāk jāmaksā. Savukārt Latvijas uzņēmēji pērk salīdzinoši maz. Un šajā jomā mūsu valsts valdība, objektīvi vērtējot, nevar izdarīt neko. ASV prezidents Baraks Obama, sadusmojies par augošajām degvielas cenām, nolēmis izveidot īpašu komisiju, kas vētītu, vai šīs cenas ir objektīva vai arī runa ir par spekulantu uzdarbošanos. Taču ir skaidrs, ka ASV prezidenta administrācijas ietekme uz ekonomikas procesiem ir neizmērojami lielāka, nekā Latvijas valstvīriem. Tajā pašā laikā ir joma, kurā tieši mūsu pašu valdībai ir vislielākā ietekme - dažādi valsts maksājumi, kā arī valsts uzņēmumu tarifi. Skaidrs, ka šo aspektu dēļ ražotāju izmaksas Latvijā ir augušas ne par vienu vien procentpunktu un šogad turpinās palielināties pēc tam, kad būs kāpis akcīzes nodoklis benzīnam, izlīdzinājies PVN dabasgāzei, kā arī jāsāk maksāt tikaiu šogad noteiktie tarifi par elektrienerģiju. Ir tikai loģiski, ka, dārgāk maksājot par ražošanas procesu, ražotājs arī cenšas noteikt lielākas cenas savai produkcijai, tādējādi mēģinot vismaz kaut cik nopelnīt, un tam jau atkal seko divi negatīvi efekti. Vispirms jau vēl mazāka pirktspēja kļūst vietējiem patērētājiem. Un arī ārvalstu partneri, piedodiet, nav muļķi. Redz, šeit lietas būtībā ir ļoti vienkārša - ja citur pasaulē ražotājiem jārēķinās ar izejvielu cenu pieaugumu, bet Latvijas ražotājiem vēl papildu ar nodokļu un tarifu pieaugumu, tad kura konkurētspēja gan ir lielāka?! Biznesa pamatā, kā zināms, ir pirkt lētāk, bet pārdot - dārgāk. Tātad līdzšinējā valsts politika agn attiecībā uz nodokļiem, gan arī, piemēram, elektroenerģijas tarifiem ir tikai «iegriezusi» ražotājiem, kuri savu darbību ir orientējuši uz eksportu. Un šeit rodas nākamas retoriskai jautājums - uz kā rēķina tad Latvija etveseļos savu tautsaimniecību?