Viena no pasaules ekonomisko notikumu topa ziņām nenoliedzami ir Baltkrievijas rubeļa devalvācija par vairāk nekā 50%. Šāda veida risinājumu krīzes ietekmē ir izvēlējusies ne viena vien valsts, tādējādi cenšoties palielināt ienākošās naudas plūsmu un eksporta apjomus. Faktiski tādā veidā lielā mērā tiek atzīts - nauda mums ir beigusies, un tagad speram izmisuma soli. Tiesa, Baltkrievijas gadījumā šis izmisums izskatās visai pamatīgs (bet ne pārsteidzošs), jo tās Eiropas valstis, kas dažu pēdējo gadu laikā ir izšķīrušās par devalvācijas soli, to nespēra tik radikāli plašu - vairāk nekā 50% ir pamatīga savas nacionālās valūtas nonivelēšana. Protams, šādā situācijā rodas divi pamatjautājumi. Pirmkārt, kā notikušais ietekmēs Latvijas uzņēmējus, proti, tos, kuri sadarbojas ar Baltkrieviju. Tiem, kuri importē preces no šīs valsts, vismaz sākotnēji šī ziņa par rubeļa devalvāciju ir iepriecinoša, jo jāmaksā būs salīdzinoši mazāk. Tomēr nevajag aizmirst, ka pēc devalvācijas parasti visai nenovēršami ir sekojusi arī inflācija, un tas var nozīmēt, ka nākotnē par saņemtajām precēm var nākties maksāt vēl vairāk, nekā līdz šim. Diez vai ir kāds cits iemesls tam, ka paši baltkrievi šobrīd histēriski izpērk veikalus. Savukārt diezgan izmisuši droši vien ir tie uzņēmēji, kuri eksportē savas preces uz Baltkrieviju, vai arī ir, piemēram, noslēguši līgumus par kāda būvobjekta realizāciju šajā kaimiņvalstī, piekrītot samaksu saņemt rubeļos. Var sanākt, ka viņi šobrīd strādās par kapeikām. Otrkārt, protams, kārtējo reizi var uzjundīt jautājums par to, vajadzēja vai nevajadzēja līdzīgu soli savulaik spert arī Latvijā. Nekādā gadījumā! Vispirms šāda rīcība, kā jau minēts, ir tikai īstermiņa risinājums - nu, nevar naudu piedrukāt mūžīgi. Protams, ir Āfrikas valstis, kas ar to ir aizrāvušās, tomēr diez vai mēs gribam līdzināties šīm ekonomikām. Tāpat diezgan droši var prognozēt, ka gan Baltkrievijas uzņēmēji, gan arī tūkstošiem mājsaimniecību savulaik nav saņēmušās hipotekāros kredītus eiro valūtā. Bet Latvijas mājsaimniecībām lata devalvācija nozīmētu pamatīgu bankrota vilni. Var pat prognozēt, ka tādā gadījumā mēs varētu runāt nevis par to, cik mājsaimniecību nespēj kārtot savas saistības, bet gan to, cik to vēl var izdarīt. Protams, var oponēt, ka Latvijā trīs gadu periodā ir notikusi tā saucamā iekšējā devalvācija, cilvēkus pakāpeniski padarot arvien pirktnespējīgākus. Tomēr šis process ir ievērojami nesāpīgāks par pēkšņu, turklāt tik krasu devalvāciju, kāda tā ir Baltkrievijā. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka tiem Latvija suzņēmējiem, kuriem rubeļa devalvācija ir izdevīga, tas ir jāsteidz izmantot, kamēr vien tas ir iespējams. Savukārt pārējiem notikušais, iespējams, būs laba mācība, ka, slēdzot sadarbības līgumus ar valstīm, kurām ir ne tikai nestabila ekonomika, bet arī totāli neprognozējami vadītāji (Baltkrievijā - Aleksandrs Lukašenko), ir jācenšas vienoties, ka apmaksa notiks kādā no ievērojami stabilākajām valūtām.