Naudas meklējumi valsts budžetam sāk pieņemt arvien jaunus apmērus. Acīmredzot saprotot, ka turpmāka nodokļu celšana varētu izrādīties visai apgrūtināta, politiķi arvien intensīvāk izvērtē jaunas naudas siles iztukšošanas iespējas - valsts kapitālsabiedrību izpārdošanu. Jau vairākkārt ir vēstīts, ka nākamgad privātās rokās pilnībā varētu nonākt kompānijas Lattelecom un LMT, bet nu jau sākušās runas arī par Latvijas Valsts radio un televīzijas centru (LVRTC). Protams, valstij beidzot būtu jātiek galā ar savām īpašumtiesībām attiecībā uz dažādiem objektiem, rūpīgi izanalizējot, kurš no tiem ir stratēģiski svarīgs valsts funkciju nodrošināšanao, bet kurš - ne. Saistībā ar LVRTC var teikt, ka mūsu amatpersonas, sākot izvērtēt tā privatizācijas iespējas, iespējams, pašas negribot, ir pieķērušās pārāk sarežģītam objektam. Vienkārši laika gaitā, Satiksmes ministriju vadot dažādu partiju pārstāvjiem, LVRTC pārziņā ir nodotas dažādas lietas, sākot ar virszemes apraides nodrošināšanu un elektroniskā paraksta ieviešanu un beidzot ar 23% LMT akciju pārvaldīšanu. Turklāt ir izskanējis, ka arī platjoslas interneta ieviešana varētu tikt uzticēta tieši LVRTC. Viss nupat minētais liecina, ka šis uzņēmums nav uzskatāms par tādu, ko varētu «kā stāv» pārdot kādam, kurš ir gatavs maksāt visvairāk (kaut arī finansiālais ieguvums nebūt nav mazsvarīgs faktors). Tas nozīmē, ka ir rūpīgi jāpārskata visas šā uzņēmuma esošās un arī iespējamās funkcijas, nepieciešamības gadījumā daļu no tām nodalot pirms privatizācijas veikšanas. Vispirms jau jāteic, ka nav nekādas nepieciešamības LVRTC pārziņā atstāt LMT daļas, kas gan, taisnību sakot, ir lielākais šīs valsts kompānijas ienākumu avots. Izsakoties tēlaināk, LVRTC šobrīd ir piesūcies kā dēle pie LMT un īsti negrib to laist vaļā. Kas attiecas uz televīzijas apraides funkciju, tad jāteic, ka šobrīd Latvijā bezmaksas televīziju skatās ap 15% mājsaimniecību, bet pārējās ir izvēlējušās kādu no maksas televīzijas piedāvājumiem. Savukārt pavisam cits jautājums ir attiecībā uz minēto platjoslas interneta ieviešanu Latvijā - tai ir jāpaliek kā valsts funkcijai. Tāpat ne mazāk būtisks jautājums ir par to, kas varētu būt LVRTC pircējs. Jāatzīst, ka Latvijā līdz šim ir valstij daļēji piederošs uzņēmums, kas visnotaļ veiksmīgi ir attīstījies interneta un ciparu televīzijas apraides jomā. Ļaujot tam privatizēt arī LVRTC, tiktu pieļauta faktiski monopola izveidošanās, kas, kā zināms, nevar nākt par labu patērētājiem. Tādējādi, kā redzams, LVRTC iespējamās privatizācijas jautājums nebūt nav vērtējams viennozīmīgi. Un vēl… Ļoti cerams, ka līdz ar gaidāmajām potenciālajām izmaiņām Latvijas politiskajā spektrā mainīsies arī līdzšinējā politiķu un amatperosnu attieksme, ka vajag kaut ko pārdot nevis tāpēc, lai tādējādi iegūto naudu ieguldītu attīstībā, bet gan tādēļ, lai atdotu parādus un kaut ko atkal sakonsolidētu. Interesanti būtu zināt, ko mūsu valsts darīs, kad viss būs izpārdots, bet naudas joprojām nebūs?!