Jau kuro gadu pēc kārtas dzirdams, ka Latvijas valstī ir nepieciešams konsolidēt budžetu, taupīt līdzekļus, katram rūpīgāk plānot savu saimiecisko darbību un tamlīdzīgas lietas.

Kur nu vēl daudzie stāsti par to, ka muns visiem jābūt solidāriem un jāsavelk jostas. Un vēl to visu pavada stāsti par fiskālo efektu. Diemžēl gan jāatzīst, ka nekādu prātīgo fiskālo efektu tomēr nevarēs sagaidīt, ņemot vērā, ka valsts iepirkumu sistēma joprojām ir necaurskatāma un, taisnību sakot, vērsta uz naturālu naudas izšķiešanu.

Par to liecina kaut vai fakts, ka katra ministrija savu informācijas sistēmu (IS) saimniecību apsaimnieko pēc saviem ieskatiem, turklāt tā, ka liela daļa no tām nemaz nav lietas kursā par padotības iestāžu IS uzturēšanas izmaksām. Tādējādi pašreiz Latvijā kopumā ir 175 valsts IS. Tas nozīmē, ka katra ministrija, katra organizācija, kas ir tās pakļautībā, IS uzturēšanu organizē pēc sava prāta un saprašanas, tādā pašā līmenī arī tērējot līdzekļus. Lūk, šeit arī parādās to reformu nepieciešamība, par kurām Latvijā jau ilgstoši tiek runāts, bet kuras totāli neieredz nu jau droši vien aizejošā Latvijas valdība. Ar jēdzienu «reformas» nav jāsaprot darbības, kuru rezultātā kādam kaut kas tiek atņemts, liekot visu atlikušo dzīvi pavadīt pusbadā. Šajā gadījumā būtu tikai normāli, ja kaut vai katra ministrija IS iepirkumu veiktu centralizēti gan sev, gan arī visām savām padotības iestādēm. Pirmkārt, tas ļautu šo procesu organizēt caurspīdīgāk. Otrkārt, tirdzniecībā ir sen zināms un labi strādājošs princips - tas, kurš pērk vairāk, maksā mazāk. Proti, pērkot IS uzreiz vairākām valsts institūcijām, būtu lielākas izredzes dabūt mazāku cenu. Privātajā biznesā šis princips ir skaidrs un visnotaļ labi darbojas, savukārt valsts sektorā - nekādi. Varētu domāt, ka valsts aparātā strādājošajiem šīs visnotaļ parastās lietas vienkārši nepielec, taču acīmredzot vairāk gan runa ir par to, ka katras iestādes vadītājs jūtas kā ķeizariņš savā ciemā un pats grib turēt ķepu uz katra iepirkuma. Savukārt politiķiem pietrūkst drosmes un ieinteresētības šo bezjēdzību pārtraukt. Šajā gadījumā runa ir par IS uzturēšanu, taču neaizmirsīsim, ka tas nebūt nav vienīgais pakalpojums vai prece, kas mūsdienās ir nepieciešams teju jebkurai juridiskai personai, tostarp valsts iestādēm. Vēl jau ir, piemēram, kancelejas preces, degviela un daudz kas cits ikdienā nepieciešamais iestādes darba nodrošināšanai. Grūti pat iedomāties, cik miljoni latu katru gadu tiek vienkārši pārtērēti, pieņemot, ka ne tikai IS nodrošinajums, bet arī viss pārējais tiek iepirkts katrā iestādē atsevišķi, turklāt tā, ka atbildīgā ministrija pat nenojauš par izdevumu patiesajiem apmēriem. Kaut vai šo jomu, kā redzams, Latvijas valdība nav gatava sakārtot jau gadiem ilgi, kaut gan ir skaidrs, ka tādējādi varētu ietekmēt būtiskas naudas summas. Tajā pašā laikā vairāk vai mazāk atklāti tiek spriests, kurus valsts uzņēmumus varētu privatizēt, lai dabūtu naudu, ar kuras palīdzību vismaz sākt atdot savulaik aizlienētos miljardus no starptautiskajiem aizdevējiem.