Inflācija šā gada maijā, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn - 5%. Tādi nu reiz ir statistikas dati un jāatzīst, ka tie īpaši nepārsteidz. Pirmkārt, tāpēc, ka pietiekami stabils inflācijas pieaugums bija vērojams jau dažus pēdējos mēnešus un nav pilnīgi nekādu iemeslu, lai šī tendence mainītos. Otrkārt, katrs no mums, gan ieejot veikalā, gan veicot kārtējos pasūtījumus uzņēmuma darba vajadzībām, saskaras ar vienu un to pašu - cenas pieaug. Daudz tiek runāts, spriests par dažādiem ārējiem faktoriem, ko mēs nevaram ietekmēt, galvenokārt - par strauji augošajām pārtikas un energoresursu cenām pasaules tirgū, ko, protams, nevar noliegt. Tomēr ar ārējiem ienaidniekiem vien šeit nebūs līdzēts. Un tieši šis aspekts jau tagad ļauj sākt prognozēt, kas mūs pārskatāmā nākotnē vēl gaida. Vispirms jau jāņem vērā, ka nākamie inflācijas statistikas dati jeb tur redzamo skaitļu pieaugums gaidāms vēl lielāks nekā dažus pēdējos mēnešus. Vienkārši tieši šomēnes stājās spēkā, piemēram, jaunā degvielas akcīzes nodokļa likme benzīnam, kas šo produktu automātiski sadārdzināja aptuveni par 2,5 santīmiem. Raugoties nedaudz tālāk, jārēķinās arī ar siltumenerģijas tarifu būtisku pieaugumu, sākoties kārtējai apkures sezonai rudenī, un tas jau būs, pateicoties valdības realizētajai nodokļu un tarifu politikai gan attiecībā uz dabasgāzi, gan arī elektroenerģiju. Tādējādi ir skaidrs, ka inflācijas kāpums šogad vēl būs, turklāt ievērojams. Un tam ir gaidāmas arī noteiktas sekas. Šoreiz pat runa nav par kārtējo iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos, vietējo uzņēmumu konkurētspējas kritumu un tamlīdzīgām lietām. Jāatgādina, ka laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, toreizējā valdība teju ar pompu paziņoja - 2008. gadā mums ir jāievieš eiro… Nākamais šāds paziņojums bija par 2010. gadu, taču realitāte ir tāda, ka tūlīt jau būs 2011. gads, mēs joprojām norēķināmies ar latiem, bet valdība paštaisni apgalvo, ka eiro jāievieš 2014. gadā. Lai to paveiktu, jau nākamgad vidējai gada inflācijai Latvijā jābūt 2,4% apmērā. Ņemot vērā visu minēto, kā arī neapstrīdamo faktu, ka nākamgad Latvijas valsts budžets kārtējo reizi jākonsolidē par daudziem miljoniem latu, visai droši var prognozēt, ka arī 2014. gads kā eiro ieviešanas datums ir vienīgi vēlme, kas nekādi nesaskan ar iespējām. Bet varbūt šāds scenārijs pat nav sliktākais, ņemot vērā tās finansiālās problēmas, ko piedzīvo tā saucamās PIIGS (Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija, Spānija) valstis, kas, starp citu, visas atrodas eirozonā. Skaidrs, ka lielā mērā tur savārīto būs spiestas strēbt arī pārējās eirozonas valstis, tostarp mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Turklāt nav jau arī skaidrs, vai ES lielvalstis vēl vispār vēlas mūs redzēt šajā monetārajā savienībā, ņemot vērā tās problēmas. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka Latvijai jāatsakās no vēlmes ieviest Māstrihtas kritērijus. Proti, visu tur iekļauto parametru ievērošana tiešām dotu pozitīvu efektu ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu ekonomikām.