Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdama gaušanās - lai gan ienākumi diez ko nepalielinās, cenas, it īpaši pārtikai, aug uz nebēdu. Un tā ir taisnība - burtiski katru mēnesi dažādiem produktiem veikalu plauktos cenas kaut nedaudz, bet tomēr pieaug. Tajā pašā laikā totāli nevar piekrist apgalvojumam, ka pie visa vainīgi ir tikai ārējie faktori, kurus mēs nekādi nespējam ietekmēt. Tiesa, ārējos faktorus mēs ietekmēt tiešām nespējam, taču ir pietiekami daudz aspektu, ko Latvija pati var gan ietekmēt, un arī to dara - diemžēl, sev par sliktu. Piemēram, nevienam vairs nav noslēpums, ka naftas produktu cenas pasaulē pēdējos mēnešus ir augušas astronomiski, kas ļoti precīzi atainojas arī uz degvielas cenām Latvijā. To mēs nevaram ietekmēt. Toties Latvijas valdība pacentās parādīt, ka tai tomēr ir zināma ietekme uz šā produkta cenām, būtiski palielinot akcīzes nodokli benzīnam.

Vēl dramatiskāks stāsts ir par cukuru. Arī tam cenas pasaules tirgū palielinās gana lielos apmēros, un mūsu ražotāji ir spiesti tās maksāt, vienlaikus riskējot zaudēt konkurences cīņā ar citu valstu uzņēmējiem. Runa pārsvarā gadījumu, starp citu, ir par valstīm, kam ir pašām sava cukura rūpniecība. Tātad nozare, ko pirms vairākiem gadiem Latvija pamanījās izputināt. Būsim precīzi - valdība mierīgi noskatījās, kā atsevišķi darboņi paņem Eiropas Savienības solīto vienreizējo maksājumu vairāku miljonu eiro vērtībā un noskandina nozarei kapu zvanus, tādējādi faktiski izlīdzinot ceļu dāņu rūpniekiem, kuri ātri vien jaunradušos situāciju izmantoja.

Skaidrs, ka Latvijai ir jāatjauno sava cukura rūpniecība. Pirmie asni tam, protams, jau ir - SIA Jelgavas cukurs kā nišas produktu sācis ražot cukuru no bērzu sulas, burkāniem un saldā krējuma. Protams, ar šādu darbošanos nevar nodrošināt valsti ar cukuru, bet absurdākais ir tas, kas reāla paplašināšanās Latvijai varētu diezgan dārgi maksāt - redz, savulaik esam apņēmušies līdz 2015. gada 30. septembrim cukuru neražot. Šis nu ir gadījums, kad Latvijai beidzot būtu jādoma ilgtermiņā. Respektīvi, jau tagad jāsāk izveidot jauna cukura ražotne, jāievieš tehnoloģijas un vismaz jāapzina speciālisti, kas varētu strādāt. Jādarbojas ar tādu aprēķinu, lai 2015. gada 1. oktobrī atliktu, tēlaini sakot, nospiest pogu, un ražošana sāktos (tiesa, vēl gan nav zināms, vai pastāvēs kvotu sistēma pēc noteiktā termiņa). Protams, valstij pašai ar uzņēmējdarbību nav jānodarbojas, taču par skādi nenāktu sniegt atbalstu tiem uzņēmējiem, kuri ir gatavi cukura ražošanas projektā iesaistīties. Citiem vārdiem sakot, ir beidzot jāsper reāli soļi, lai Latvijas ekonomika kļūtu konkurētspējīgāka, un vismaz kaut kad nākotnē, vērojot statistikas datus, nebūtu jākonstatē, ka IKP pieauguma ziņā Latvija no Lietuvas atbaliek teju divas, bet no Igaunijas - gandrīz trīs reizes. Domājot tikai par vienas dienas ieguvumiem, nav iespējams attīstīt konkurētspējīgu, investoriem pievilcīgu ekonomiku, uzņēmējdarbības vidi - it kā jau tā ir vispārzināma patiesība, tikai Latvijā tā līdz šim diez ko nav «strādājusi».