Lai gan tautas skaitīšanas rezultātu apkopošana Latvijā vēl nav beigusies, izskatās, ka ir piepildījusies viena no nelāgākajām prognozēm - visticamāk, iedzīvotāju skaits mūsu valstī divu miljonu robežu nesasniedz.

Domājams, vēl dramatiskāka aina izrādīsies tad, kad būs apkopota savāktā informācija par to, kā ir sarucis iedzīvotāju skaits laukos, kā arī izveidota šeit dzīvojošo cilvēku vecuma struktūra. Principā jau tagad var pateikt, ka mēs esam maz, visai veci, lielā mērā koncentrējušies salīdzinoši lielākajās pilsētās, turklāt ekonomiski aktīvo un vēl arī strādājošo cilvēku skaits ir pārliecinošā mazākumā.

Pirmkārt, laist pasaulē bērnus gan Latvijā, gan lielā daļā citur Eiropā jau vairākus gadu desmitus, ja tā var teikt, nav modē. Proti, jau pagājušā gadsimto septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados padomju Latvijā ļoti izplatīta bija situācija, kad divu izglītotu cilvēku ģimenē auga viens bērns. Reti ir gadījumi, kad šādi cilvēki pieaugot paši vēlas laist pasaulē vairāk par vienu bērnu, tā vietā dodot priekšroku mierīgākai dzīvei, ceļošanai un tamlīdzīgām lietām. Atšķirībā starp tiem gadiem un tagadni ir tāda, ka šobrīd prātīgākie nereti nogaida aptuveni līdz 30 gadu vecumam, un tikai tad nobriest ģimenes pieaugumam, nevis izšķiras par to teju vai tūlīt pēc skolas beigšanas - to mēs esam aizguvuši no Rietumu dzīves, kur šāds modelis pastāv jau ilgāku laiku. Tātad runa ir par sava veida tradīcijām. Otrkārt, daudzi aizbrauc no Latvijas. Turklāt aizbrauc ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ar bērniem. Te lielā mērā runa ir par mūsu mentalitāti. Esot nemierā ar valstī notiekošajiem ekonomiskajiem procesiem, piemēram, grieķi vai spāņi iziet ielās un pie valdības mājas rīko ilgstošas, skaļas un reizēm pat graujošas protestakcijas. Savukārt latvieši klusējot vai tikai nedaudz īdot sakravā mantiņas, paņem pie rokas bērnus un dodas kādas citas valsts virzienā. Tiesa, daļa no viņiem «apdedzinās» un atgriežas, bet daudzos gadījumos runa ir par Latvijas valstij zudušiem cilvēkiem. Un ko gan varam pārmest visām nupat minētajām iedzīvotāju ketegorijām? Neko! Ciniski sakot, bērni ir pietiekami dārgs vaļasprieks. Šobrīd, lai bērnam nodrošinātu normālu izglītību un veselības aprūpi, maks ir jāatver visai plaši. Tad nu ļauts minēt, kāda būs divu izglītotu, racionāli domājošu pieaugušu cilvēku izvēle - pienācīgi izaudzināt vienu bērnu vai arī, paņemot pie rociņām bariņu mazuļu, apstaigāt sociālos dienestus?! Jā, daudziem šāda dilemma nepastāv, un priekšroka tiek dota vienkārši komformismam - labāk padzīvot, kā pašam tīk, nevis rēķināties vēl ar kādu - arī šāds uzskats nebūt nav tā retākā parādība. Skumjāks stāsts gan ir par tiem iedzīvotājiem, kuri labprāt laistu pasaulē bērnus, bet noteiktu problēmu dēļ no nespēj - Latvijas valsts nav paredzējusi programmu šīs problēmas risināšanai.

Rezultāts ir acīm redzams - relatīvi nesen varējām teikt, ka esam 2,5 miljonu nācija, bet tagad neizvelkam pat līdz diviem miljoniem. Un varam tikai zīlēt, kādus datus redzēsim pēc nākošās tautas skaitīšanas Latvijā un, starp citu, Eiropā kopumā.