Pārtikas cenas Latvijā aug straujāk nekā eiro zonas valstīs. Šāda ne visai iepriecinoša ziņa vakar bija lasāma plašsaziņas līdzekļos, ļaujot nonākt pie viena otra būtiska secinājuma. Proti, līdz šim nu jau vairākus mēnešus bija pieņemts uzskatīt, ka cenas aug, jo starptautiskie spekulanti tās mākslīgi «uzkurina», liekot pārmaksāt patērētājiem vismaz visas Eiropas ietvaros. To, protams, nevar noliegt. Tajā pašā laikā izrādās, ka šā gada aprīlī, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, pārtikas cenas Latvijā pieaugušas par 9,9%, bet eirozonā - par 2%. Būtu naivi iedomāties, ka pieminētie pasaules līmeņa spekulanti uz Latvijas rēķina «vārās» vairāk, nekā, piemēram, Vācijā, Īrijā vai Francijā. Tātad ir jāmeklē vietējie faktori, kas acīm redzami uz cenām atstāj būtiskāku ietekmi. Nenoliedzami līdz ar pēdējo trīs gadu valsts budžeta konsolidācijas politiku pārsvarā uz nodokļu celšanas reķina būtiski ir palielinājušās ražotāu izmaksas, kas atspoguļojas cenā. Un šeit sākas savdabīgs, neapskaužams spirāles efekts. Palielinoties produktu cenām, iedzīvotāju algas celtas netiek, un tas nozīmē, ka pirktspēja samazinās. Tātad gan ražotāji, gan arī tirgotāji cenšas pārdot arvien dārgāk, bet viņu peļņa no katras pārdotās vienības kļūst aizvien mazāka. Ko šādā brīdī dara gana nozīmīga uzņēmēju daļa - vēl vairāk ceļ cenas - cerībā, ka tie, kas vēl spēj maksāt, segs arī peļņas daļu par tiem, kas to vairs nespēj. Nav taču noslēpums, ka liela daļa cilvēku šobrīd taupa uz apģērba un pārtikas rēķina, jo, piemēram, par elektroenerģiju, kam cenas gan tarifu, gan PVN veidā ir saskrūvētas vēl nebijušos augstumos, nemaksāt nevar, jo pretējā gadījumā to uzreiz atslēgs. Taupīšana uz pārtikas rēķina savukārt izpaužas kā priekšrokas došana teju tikai tiem produktiem, kas tiek pārdoti ar lielākām vai mazākām atlaidēm. Jo vairāk ir patērētāju, kas dod priekšroku atlaižu precēm, jo lielāka cena tiek uzlikta pārējiem produktiem utt. Ir skaidrs, ka visvairāk maksā parasti nevis tie pircēji, kuri pērk vislielāko kāda produkta iepakojumu, bet gan tie, kuri dod priekšroku mazākajam iepakojumam. Un sanāk, ka ekonomika lielā mērā turas uz tiem, kas pērk mazākos iepakojumus, jo šie cilvēki samaksā visvairāk. Turklāt jāņem vērā, ka mazākos iepakojumus visbiežāk izvēlas salīdzinoši mazturīgākie cilvēki, jo lielāku viņi nopirkt nevar atļauties. Līdzīgi ir ar tirgu. Jo mazāka attiecīgajā teritorijā (šajā gadījumā - Latvijā) ir patērētāju pirktspēja, jo lielākas dažādiem produktiem ir cenas. Protams, ir gadījumi, kad jārunā par uzņēmēju alkatību, kuri vēlas, pārdodot vienu produkta iepakojumu par ļoti augstu cenu, tādējādi nopelnot vairāk naudas, nekā konkurents iegūst, pārdodot trīs iepakojumus. Tomēr pārsvarā gadījumu šāda cenu celšana notiek, pielāgojoties reālajiem tirgus apstākļiem. Citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka šī savdabīgā spirāle ir iegriezta un šobrīd acīm redzami nav īsti skaidrības, kā to izdosies apturēt.