Brīdī, kad jau de facto bija skaidrs, ka šoruden ir gaidāmas jaunas Saeimas vēlēšanas, politiskajām partijām nekas cits neatlika, kā sākt īstenot priekšvēlēšanu kampaņas. Atšķirība no iepriekšējām reizēm gan ir tāda, ka šoreiz vēlēšanas partijām ir negaidītas un apdullinošām kampaņām naudas nav.Tas savukārt nozīmē, ka atliek divi ceļi - publiskot kompromatus par saviem konkurentiem vai celt galdā satriecošus likumprojektus, kuri vēlētāju masām nenoliedzami var šķist dailes iemiesojumi, taču realitātē ir tik nepārdomāti un pat utopiski, cik vien iespējams. Viena no šādām iecerēm paredz noteikt, ka Valsts ieņēmumu dienestam (VID) būs iespēja brīvi kopēt datus no uzņēmēju datoriem, jo tā, redz, varēšot apkarot ēnu ekonomiku. Protams, ir labi, ka politiķi ir pamanījuši pelēkās ekonomikas eksistenci un vēlas ar to cīnīties, tomēr šāda metode vairāk atgādina mēģinājumu nogalināt mušu ar haubici. Proti, pēc tāda šāviņa muša diez vai ies bojā, toties viss apkārtējais gan pamatīgi cietīs. Pirmkārt, būtu naivi domāt, ka ar šādu soli izdosies izskaust tā saucamo dubulto grāmatvedību. Diez vai grāmatveži, kuri specializējas šādā dubultajā lietvedībā, gan «tīro», gan arī «netīro» savu darba daļu glabā vienā datorā, turklāt tā, lai katra valsts iestāde varētu apskatīt visu, kas ienāk prātā. Turklāt nav noslēpums, ka kladīšu grāmatvedība joprojām tiek realizēta pat vienā otrā valsts iestādē, nemaz jau nerunājot par privāto sektoru. Otrkārt, acīm redzami Latvijas valsts aparātā strādājošajiem ir neglābjami īsa atmiņa, ja reiz nespēj atcerēties nesenā pagātnē teju par latviešu tautas nacionālo varoni kļuvušo personāžu Neo (īstajā vārdā Ilmārs Poikāns), kurš brīvi nodarbojās ar datu pārpumpēšanu no VID datu bāzes uz plašsaziņas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka, ieviešot minēto iespēju VID spiegot uzņēmēju datoros, maksātspējīgām kompānijām atliks vien noalgot pa vienam šādam Neo, un informācija par sīvāko konkurentu darbībām būs kā uz delnas. Tādējādi ir skaidrs, ka minētā iecere ne tikai nerisina jau esošās problēmas, bet arī rada jaunas. Kamēr šādas normas tiek rakstītas ar mērķi izrādīties vēlētājiem, par to visu varētu arī pasmieties kā par pamatīgu, kaut arī pilnīgi nevajadzīgu balagānu. Ievērojami sliktākas sekas tam visam būs tad, ja likumdevējs kaut vai aiz pārskatīšanās kādu no šāda veida normām pamanīsies arī pieņemt. Nenoliedzami ir jābūt lēmumiem, kas ir vērsti uz uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, godīgu konkurenci un pelēkās ekonomikas izskaušanu. Tomēr šādām normām ir jābūt racionālām, vērstām uz konkrēta mērķa sasniegšanu, nevis utopiskām. Tas, ka tuvojas kārtējās vēlēšanas, vēl nebūt nenozīmē, ka drīkst izstrādāt un pieņemt populistiskus lēmumus, kuri ekonomikai var tikai kaitēt vai arī nav nosaucami citādāk kā par kūsājoša darba imitāciju. It īpaši jau ņemot vērā, ka no līdzšinējām tā saucamajām aktivitātēm ēnu ekonomikas apkarošanas jomā nav jūtams faktiski nekāds sausais atlikums.