Pēc bēdīgi slavenā gadījuma, kad Latvijā ražotās vafelēs tika atklāts it kā pārāk liels transtaukskābju īpatsvars, aktualizējies jautājums par to, cik veselīgu pārtiku mēs vispār ēdam un vai nevajadzētu šajā jomā arī šeit ieviest pamatīgākus ierobežojumus - līdzīgi, kā tas jau ir vienā otrā ES valstī. Grūti pateikt, vai šis gadījums tiešām atgādinājis amatpersonām, tostarp veselības ministram Jurim Bārzdiņam atcerēties par attiecīgās problēmas esamību, vai arī šie cilvēki ir nojautuši, ka tā ir gana populāra tēma pirms gaidāmajām ārkārtas vēlēšanām. Turklāt tik lielā mērā, ka ministrs pat izsaka gatavību atkal padarīt Latviju par pionieri kādu prasību ieviešanā. Tomēr jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka par šo jautājumu ir jārunā. Nenoliedzami daudzos gadījumos mēs nevaram būt apmierināti, redzot, kas tiek tirgots veikalos, turklāt attiecīgos produktus pilnā nopietnībā dēvējot par pārtiku. Palasot dažādu izstrādājumu sastāvu, vairāk gan pārņem sajūta, ka ir sanācis iegriezties nevis pārtikas veikalā, bet gan ķīmijas tehnoloģisko sasniegumu centrā. Taču nedrīkst būt tā, kā viena otra valsts institūcija jau ir izteikusies, ka transtaukskābju un dažādu citu vielu ierobežojumus Latvija varot ieviest vien atttiecībā uz vietējiem ražojumiem, kamēr vien noteiktu regulu nav pieņēmusi ES. Eiropā jau ir precedenti, kad, piemēram, Francija ir aizliegusi savā teritorijā reklamēt un tirgot populāru, citā ES valstī ražotu enerģijas dzērienu, jo tās atbildīgie dienesti nolēmuši, ka konkrētais produkts francūžiem nav dodams, jo ir vienkārši mēsls. Pārtikas sastāvs noteikti ir jākoriģē, taču tas jāattiecina ne tikai uz vietējiem, bet arī ārvalstu izstrādājumiem. Tādējādi galvenā atbildība gultos nevis uz ražotāju, bet gan tirgotāju, kam nopietni būtu jāizvērtē, kuru produktu ņemt tirgot savā veikalā un kuru - neņemt. Pretējā gadījumā, ieviešot jebkāda veida ierobežojumus tikai vietējiem ražotājiem, runa būtu par to diskrimināciju un vietājās rašošanas graušanu. Ir taču skaidrs - jo veselīgāks ir produkts, jo tas ir dārgāks. Ņemot vērā, ka patērētājs visbiežāk balso ar maciņu, un neieviešot vienus vai otrus ierobežojumus arī ārvalstu ražotājiem, ir skaidrs, ka vietējā produkcija zaudētu savu konkurētspēju. Patiesību sakot, šeit pieejai jābūt visnotaļ ciniskai. Nav noslēpums, ka ne viens vien ārvalstu ražotājs uz mūsu reģionu sūta tādas (ne)kvalitātes produkciju, kādu savā zemē piedāvāt patērētājiem neatļautos. Lai Latvijas ražotāji būtu konkurētspējīgi starptautiskajā tirgū, mūsu atbildīgajiem dienestiem visai striktas prasības būtu jāpiemēro vietējā tirdzniecībā gan vietējiem, gan ārvalstu ražotājiem, bet neliedzot eksportēt produktus, kuru sastāvs atbilst citu valstu, bet neatbilst Latvijas prasībām. Un vēl… Kā redzams, šis jautājums ir risināms kompleksi, tāpēc ar steigu ir jārisina problēma, kad PVD ir spiests pavēstīt - mēs jau varētu pētīt dažādu vielu sastāvu produktos, bet naudas nav, tāpēc pētām vien to, kas ir paredzēts ES regulās. Šeit ir jābūt gan noteiktam valsts pasūtījumam, gan arī atbilstošam finansējumam tā īstenošanai.