Divās Baltijas valstīs - Lietuvā un Igaunijā apdrošināšanas sektora darbības rādītāji pēdējā laikā pieaug, bet trešajā - Latvijā - samazinās. Tā, ļoti vienkāršojot, varētu formulēt pašreiz attiecīgajā reģionā notiekošos procesus šajā nozarē. Arī iemesli tam ir banāli - tā kā pirktspēja pie mums joprojām ir zema, salīdzinoši mazas ir apdrošināšanas polišu cenas, bet liela daļa iedzīvotāju un uzņēmumu dod priekšroku tās neiegādāties vispār. Un tas ir attiecināms gan uz KASKO apdrošināšanu automašīnām, gan arī veselības apdrošināšanas polisēm. Šajā sakarā visnotaļ skarbi iezīmējas pretruna starp dažādu augsta līmeņa politiķu apgalvojumiem, ka Latvijā krīze beigusies, ka tagad ekonomika iet tikai uz augšu, un reālo situāciju. Apdrošināšana ir viens no sektoriem, kurā skaidri ir redzams, ka patērētāju pirktspēja joprojām ir pārāk maza, lai varētu atļauties apdrošināties pret nelaimes gadījumiem. Tiesa, šis nebūt nav vienīgais indikators - tāpat jāmin arvien pieaugošais pieteikto fizisko personu maksātnespēju skaits, būtiskais komunālo parādu kopējās summas kāpums u.c. Citiem vārdiem sakot, kārtējo reizi varam pārliecināties par seno patiesību, ka dažādu amatpersonu sarakstītās Excel tabulas un reālā ekonomiskā realitāte ir divi diezgan atšķirīgi faktori. Varētu jau teikt, ka ekonomiskās grūtības skar pilnīgi visus, un arī apdrošinātājiem vajadzētu paciesties un sagaidīt labākus laikus. Tomēr situācija nebūt nav tik vienkārša, kā izskatās, un faktiski ne jau apdrošinātāju labklājības kritums ir lielākais problēmstāsts. Jāatzīst, ka tā saucamajos treknajos gados, piemēram, veselības apdrošināšanas polises tika izmantotas neapdomīgi - katru gadu konsekventi izmantojot teju visus piedāvātos pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai tie bija vai nebija nepieciešami. Nu, nav taču noslēpums, ka daļā ārstniecības ie-stāžu, saprotot, ka klients apmaksu veic ar polises palīdzību, viņš tika nosūtīts uz gana daudzām tādām izmeklēšanām, kādas realitātē viņam nebija vajadzīgas. Tomēr tolaik cilvēki biežāk devās pie ārstiem, jo, pateicoties polisēm, varēja to atļauties. Šobrīd rindas pie dažādiem speciālistiem ir mazākas - nevis tāpēc, ka cilvēki būtu kļuvuši veselīgāki, bet gan tādēļ, ka nevar atļauties samaksāt par pakalpojumiem. Rezultātā Latvija ilgtermiņā iegūst lielu cilvēku masu ar ielaistām slimībām, kuru ārstēšana perspektīvā izmaksās arvien lielākas summas.Līdzīga situācija ir saistībā ar automašīnām un to remontu. To īpašnieki lielā mērā iedalās divās kategorijās. Vieni cenšas, cik vien iespējams, uz servisu nedoties un braukt tik ilgi, kamēr automašīna vēl kustas uz priekšu. Otri - brauc uz servisiem, remontē, bet norēķinās, nemaksājot nodokļus. Arī šāds scenārijs valstij ilgtermiņā izmaksā, visticamāk, miljonus. Šeit nav runa par to, ka tagad visiem vajadzētu mesties pirkt apdrošināšanas polises, turklāt pēc iespējas dārgākas, bet gan to, ka ir izkristalizējies vēl viens skaidrs pierādījums, ka par ekonomikas atveseļošanos Latvijā (atšķirībā no pāris kaimiņvalstīm) acīm redzami vēl ir pāragri runāt.