Pretēji viena otra analītiķa prātojumiem, Centrālā statistikas pārvalde sabiedrību ir iepriecinājusi ar vēsti, ka jūlija mēneša laikā patēriņa cenas Latvijā ir samazinājušās. Tiesa, nedaudz - par 0,3%, tomēr samazinājušās. Cerams, protams, ka pēdējā laikā pasaulē notiekošie procesi - degvielas cenu samazinājums un citi tamlīdzīgi faktori - ļaus kaut nedaudz inflācijai samazināties arī turpmākos mēnešus. Tomēr būtu vērts pavērot, kādas tad ir galvenās pozīcijas, kas ļāvušas, tēlaini izsakoties, uzelpot patērētāju maciņiem. Pirmkārt, vasaras mēnešos tradicionāli par zemākām cenām nekā citos gada mēnešos ir iegādājama pārtika. Šeit runa ir par dažādiem augļiem un dārzeņiem, kuru piedāvājums sezonas laikā ir ļoti plašs, un tādējādi arī cenas lielas konkurences iespaidā krītas.

Otrkārt, kaut vai nedaudz pastaigājot pa tirdzniecības centriem, ir redzams, ka liela daļa veikalu cenšas pievilināt pircējus ar ievērojamu atlaižu piemērošanu. Tātad vidējais aritmētiskais rādītājs izskatās visai pievilcīgs un domājams, ka tāds tas saglabāsies vēl vienu vai pat divus mēnešus. Proti, līdz apkures sezonas sākumam. Ja reiz divām minētajām pietiekami būtiskajām pozīcijām cenas ir kritušās, varētu rasties jautājums, kāpēc kopējais inflācijas pazeminājums ir tikai 0,3%, nevis vairāk. Iemesls tam ir vienkāršs - pateicoties valsts realizētajai nodokļu politikai, būtiski ir pieaugušas dabasgāzes cenas. Šis produkts, kā zināms, tiek izmantots gan daudzu dažādu produktu, gan arī elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā. Tātad, sākoties rudens mēnešiem, cenu pieaugumam atkal ir jābūt, un eiforijai par inflācijas samazināšanos gluži vietas nav.

Protams, diez vai ir gaidāms tāds cenu sprints, kāds tas būtu bijis, ja nesāktos kārtējās kataklizmas pasaules ekonomikas līmenī. Šeit runa ir gan par nesakārtoto Dienvideiropas ekonomiku, gan visnotaļ nestabilo situāciju ASV. Tomēr cenām ir jāaug, jo pašizmaksa ražotājiem nenovēršami palielināsies, arī atlaides dažādām precēm un pakalpojumiem nevar būt mūžīgas. Šajā kontekstā aktuāls nenoliedzami ir jautājums par to, cik reāli Latvijai ir iestāties eirozonā politiķu apsolītajā 2014. gadā. Paļauties uz nelielo inflācijas piebremzēšanās mirkli būtu naivi, jo arī pārējās ES valstīs cenām ir jākrītas. To veicina gan recesija jau minētajā Eiropas reģionā, gan arī naftas cenu krišanās starptautiskajos tirgos. Bet Māstrihtas kritēriji, kā zināms, prasa noteiktu rādītāju atbilstību pret ES vidējo aritmētisko. Citiem vārdiem sakot, šajā jomā beigās visu izšķirs tīri matemātiski aprēķini. Plus vēl jāņem vērā, ka vismaz Latvijas politiķu, dažādu amatpersonu izteikumi liecina par vēlmi nākamā gada valsts budžeta konsolidācijas problēmu lielā mērā risināt uz nekustamā īpašuma nodokļa krasas celšanas rēķina. Un nav skaidrības, kā bizness reaģēs uz šādu pagaidām vēl iespējamo valdības soli.

Tātad, kā redzams, teikt ardievas inflācijai vismaz Latvijā vēl ir pāragri.