Ko nevar celt, to nevar nest - tā vēsta sena tautas paruna, un, lai cik tas paradoksāli arī skanētu, šoreiz šis teiciens jaattiecina uz Latvijas spēju apgūt naudu. Runa ir par Eiropas Komisijas (EK) gatavošanos nākamajam - 2014. līdz 2020. gada ES plānošanas periodam, kas sevī ietver arī struktūrfornu līdzekļu piešķiršanu dalībvalstīm.Viens no priekšlikumiem šajā jomā paredz, ka katrai ES dalībvalstij fondu līdzekļi tiktu piešķirti, par pamatu ņemot spēju apgūt piešķirto naudu. Būtisks ir aspekts, ka šajā plānošanas periodā līdz šī gada jūnija beigām atbildīgās nozaru ministrijas ir izlietojušas ceturto daļu no šim gadam plānotajiem budžeta līdzekļiem ES fondu projektiem. Tātad, ja vien ministrijas atlikušajos sešos mēnešos nesasparosies tādā līmenī, lai naudas apguve varētu norisināties triecientempā, līdz gada beigām netiks apgūts vairāk par pusi no šim gadam paredzētās naudas. Tātad te nav runas par to, ka Eiropa līdzekļus gan piešķir, bet mums pašiem sakarā ar krīzi, sarežģīto ekonomisko situāciju, nepieciešamību konsolidēt budžetu un tamlīdzīgām lietām naudas, ko ieguldīt, nav, bet gan to, ka šis darbs vienkārši netiek veikts. Visslinkākās šajā sakarā ir bijušas Izglītības un zinātnes, Satiksmes un Ekonomikas ministrija. Tātad - tās ir trīs ministrijas, kam dažādu vajadzību acīmredzot ir vismazāk, un to arī varētu ņemt vērā, domājot, uz kā rēķina konsolidēt nākamā gada valsts budžetu. Protams, svarīgas atrunas katrai no minētajām un arī pārējām ministrijām ir savas, bet rezultāts paliek nemainīgs - nauda apgūta nav. Šāda situācija būtu uzskatāma par absurdu pat tad, ja Latvija būtu valsts ar augstu labklājības līmeni, mums nebūtu nekādu parādu, būtu ideāli attīstīta ekonomiskā situācija utt. Bet nekā tāda taču nav - joprojām dzīvojam uz parāda un mēģinām izzīlēt, uz kā rēķina atkal tiek plānota valsts budžeta konsolidācija. Šis nu ir gadījums, kad nav iespējams apvainoties uz EK ierēdņiem par to, ka viņi plāno tādus jaunievedumus, kas ļautu Latvijai nākotnē pārskaitīt mazāk naudas. Vienkārši sakot, kāda gan jēga mums piešķirt vairāk līdzekļu, ja nespējam paņemt jau esošos. Šeit runa ir nevis par to, ko un kā plāno darīt EK vai kāda cita Eiropas institūcija, bet gan - cik produktīvas ir vietējās valsts institūcijas. Piemēram, Latvijā joprojām teju katrā ministrijā ir atrodami kabineti, uz kuru durvīm esošie uzraksti vēsta, ka tur strādājošie nodarbojas ar ES fondu jautājumiem. Tā vietā jau sen bija laiks ar Eiroas naudas apguvi saistītos jautājumus nodot vienas vienīgas institūcijas rokās, bet tieši to nevēlas pieļaut politiķi - katra partija taču grib, lai tās pakļautībā būtu vismaz kāda daļiņa no lielā Eiropas naudas pīrāga. Rezultātā šīs naudas apguves vietējie mehānismi ir bezjēdzīgi sadrumstaloti, un labuma no tā stipri pamaz.

Nav izslēgts, ka nākamajā plānošanas periodā Latvija tiešām saņems mazāk līdzekļu nekā iepriekš. Un vainot tajā mēs varēsim nevis krīzi, Briseles ierēdņus, ES lielvalstu untereses un tamlīdzīgus faktorus, bet gan paši sevi.