Ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš aizsākās pamatīgi strīdi starp pārtikas pārstrādātājiem un ražotājiem. Proti, vieni uzskata, ka tiek diskriminēti, otri apgalvo, ka viss ir normāli, bet ražotāji vēlas sev pārāk lielas tiesības. Jāatzīst, ka situācija šajā sakarā nebūt nav vienkārša. Nav noslēpums, ka Latvijas tirdzniecības sistēmā toni nosaka divi galvenie tīkli - Maxima un Rimi, turklāt neviens no tiem nepārrstāv vietējo kapitālu. Protams, ir arī mazākas tirdzniecības ķēdes un atsevišķi veikali, bet principā jebkurš ražotājs, kurš pretendē uz kaut cik nopietnu savas produkcijas noietu Latvijā, ir spiests vienoties vismaz ar vienu no divām minētajām kompānijām. Ir arī saprotams, ka tirgotāja biznesa pamatprincips ir nopirkt pēc iespējas lētāk, bet pārdot - dārgāk, tādējādi gūstot peļņu. Tādējādi priekšroka acīmredzot tiek dota tiem piegādātājiem, kas spēj piedāvāt produkciju par iespējami zemāku cenu, un šajā jomā mūsu ražotājus nereti izkonkurē ārvalstu kompānijas - tas visai uzskatāmi ir redzams, pavērojot zīmolus veikalu plauktos. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka daudzas Eiropas valstis vairāk vai mazāk atklāti nodarbojas ar protekcionismu, galvenokārt priekšroku dodot vietējiem ražotājiem. Īpaši krasi tas izpaudās pirms dažiem gadiem, sākoties globālajai ekonomiskajai krīzei. Būtu arī naivi domāt, ka Rietumeiropas tirgotāji to dara pilnīgi brīvprātīgi - katras normālas valdības interesēs ir, lai pēc iespējas lielāks noiets būtu tieši vietējiem ražotājiem, lai valsts budžetā nodokļu veidā ieplūstu vairāk naudas. Citiem vārdiem sakot, pietiekami daudzās valstīs ir radīti konkrēti spēles noteikumi, kas ļauj gan saglabāt brīvās ekonomikas principus, gan arī neiznīkt vietējiem ražotājiem. Ir pat dzirdēts, ka šur tur valsts līmenī ārvalstu tirgotāji, kā mēdz teikt, tiek nolikti pie vietas - vai nu tiks ievērotas vietējās tradīcijas, vai arī darbība konkrētajā valstī var izrādīties diezgan apgrūtinoša. Un nekāda lielā brēka par to gan nav dzirdēta.Šajā sakarā pārsteidzoša ir Latvijas valsts muļļāšanās principā daudzu gadu garumā. Ilgu laiku valsts līmenī pastāvēja uzskats, ka, strādājot tirgū, ražotājiem un tirgotājiem par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem jāspēj vienoties pašiem savā starpā, skaidri redzot, ka nu jau gana ilgu laiku viņi to nebūt nespēj. Tikai jūlijā tika sākts darbs pie jauna Tirdzniecības likumprojekta izstrādes Ekonomikas ministrijā, joprojām tiek gaidīti priekšlikumi, bet rudenī sāksies ķīviņi par to, kuram lielāka taisnība - tirgotājiem vai ražotājiem. Šim regulējumam nenoliedzami ir jābūt, turklāt pēc iespējas ātrāk. Nav runas par to, ka valdībai, attiecīgo normatīvo aktu akceptējot, būtu jāizpatīk vienai vai otrai pusei. Ir jābūt ekonomiski pamatotam, loģiskam dokumentam, kurā būtu skaidri atrunāti spēles noteikumi šajā tirgū. Turklāt šiem noteikumiem jābūt formulētiem tik konkrēti, lai tirgotājiem no vienas puses, ražotājiem - no otras, bet atbildīgajiem valsts dienestiem - no trešās neienāktu prātā tos interpretēt «pa savam», kas atkal radītu neskaitāmus ķīviņus.