Aviokompānijas airBaltic sāgas kārtējā sērija ir noslēgusies, un atliek gaidīt, kādi sežeta pavērsieni notiks nākamajās - tā varētu raksturot Valda Dombrovska (Vienotība) valdības lēmumu piedalīties šīs kompānijas pamatkapitāla palielināšanā. Nav gan atbildēts jautājums, no kādas kabatas tiks ņemti vajadzīgie vairāki desmiti miljoni latu, bet vismaz kaut kāda apņemšanās ir. Loģiski ir arī tas, ka valdība, sperot šādu soli, ir izvirzījusi zināmus nosacījumus. DB jau norādīja, ka šā pamatkapitāla palielināšana ir jāveic, tikai un vienīgi mainot akcionāru līgumu, tādējādi pārtraucot pašreizējo neloģismu, kad mazākumakcionāram Baltijas aviācijas sistēmas ir lielākas tiesības nekā vairākumakcionāram - Latvijas valstij. Pretējā gadījumā naudas grūšanai nekurienē nebūtu nekāda loģiska pamatojuma. Protams, var uzdot loģisku jautājumu, kā ir sanācis tā, ka savulaik valdība ir pati akceptējusi valstij klaji neizdevīga akcionāru līguma noslēgšanu, bet tā, iespējams, ir tēma tiesībaizsardzības iestādēm. Otra valdības prasība ir atlaist no amata pašreizējo airBaltic bosu Bertoltu Fliku. Kā vairākumakcionāram valstij nenoliedzami ir tiesības prasīt uzņēmuma vadības maiņu. Tomēr šeit būtu jāņem vērā pāris būtisku aspektu. Pirmkārt, nedrīkstētu tikt pieļauts sava veida kompromiss, ka, piemēram, Fliks tiek nomainīts, neveicot izmaiņas akcionāru līgumā. Redz, jāņem vērā, ka Fliks ir menedžeris, kurš veiksmīgi izmanto valsts amatpersonu aprobežotību, parakstot tādu akcionāru līgumu, kāds nu tas ir. Tas nozīmē, ka, viņa vietā ieceļot kādu citu vadītāju, nav nekādas garantijas, ka jau nākamajā dienā nesāksies tās pašas pro-blēmas abu akcionāru starpā, kādas pastāv jau līdz šim. Un, otrkārt… Ir saprotams, ka valdība šobrīd grib visu vērtēt, izvērtēt, izdomāt utt. Citiem vārdiem sakot, novilkt airBaltic pamatkapitāla palielināšanu līdz brīdim, kad būs pagājušas Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Tas ir saprotami no politiskā viedokļa. Tomēr būtu jāatceras, ka biznesā notiekošajiem procesiem nav ne jausmas, kad notiek vēlēšanas un kāda ir politiskā PR loģika. Proti, ja naudu kompānijas pastāvēšanas nodrošināšanai vajag šodien, tad var izrādīties, ka parīt vai pēc nedēļas jau būs par vēlu. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā valdībai būtu jāņem piemērs no privātajā biznesā strādājošajiem, rīkojoties ātri un efektīvi. Pēc iespējas ātrāk šis jautājums būtu jāatrisina vēl viena iemesla dēļ - biznesa pasaulē nav noslēpums, ka, jo ilgāk attiecībā uz kādu uzņēmumu notiek negatīva ažiotāža publiskajā vidē, jo mazāka kļust tā vērtība. Attiecībā uz airBaltic dažādi negatīvismi (pamatoti vai nepamatoti) velkas jau pietiekami ilgi. Un nekādi nevar piekrist, ka ekonomikas ministra Arta Kampara (Vienotība) savulaik paustie izteikumi par iespējamiem eksistences draudiem airBaltic, ir bijusi tikai fakta konstatācija, kas nav nelabvēlīgi ietekmējusi kompānijas darbības rādītājus. Reālajā pasaulē tā diemžēl nenotiek.